Šis piedzīvojums ar mani notika pirms četriem gadiem. Gāju mājās no institūta, sadzirdēju no krūmu puses nākam telefona zvanu. Dažas minūtes ložņāju pa krūmiem, līdz telefonu atradu. Viedtālrunis tas bija diezgan populārs un ne pārāk dārgs Samsung.

Baterijas lādējums 2 %. Ņemot vērā to, ka mans telefons atslēdzās pie 5%, es necentos uz zvanu atbildēt, lai telefons neizlādetos sarunas laikā (ja nu to ieslēdzot būs nepieciešams PIN kods) – es pārslēdzu to lidmašīnas režīmā, un, nobloķējis ekrānu, devos mājās.

Atnācis mājās, uzliku telefonu lādēties. Pa to laiku atnāca vairākas īsziņas ar prasību atdot telefonu meitai, un vairāki neatbildēti zvani.

Kļūda numur viens bija atstāt SIM karti viedtālrunī, numur divi – paklausīt sirdsapziņai (kura man tolaik bija) un pārzvanīt, lai sarunātu par telefona atdošanu īpašniekam.

Man atbildēja sieviete. Īsumā pastāstīju, kādos apstākļos telefons atrasts, nosaucu adresi, ierosināju, lai brauc pakaļ telefonam.  Mani patiešām pārsteidza, ka nebija ne kliedzienu, ne draudu, es jau iepriekš biju atradis telefonus.

Bet kļūda numur trīs bija adreses nosaukšana. Pie tam fatāla.

Pēc trim stundām zvanīja domofons, sieviete bija atnākusi pakaļ telefonam. Atvēris viņai durvis, stāvu kāpņu laukumiņā un gaidu.

Nāk sieviete tā ap 40 gadiem divu policistu pavadībā, kuri klusējot uzliek man roku dzelžus, kamēr dāma ļauni priecājas:

Nu ko, iekriti! Un nav kauna no bērniem zagt?

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!