Kādā no mazajiem gaļas veikaliņiem galvaspilsētas nomalē ienāca ruds kaķis. Viņš klusēdams apsēdās vitrīnas priekšā un vienkārši skatījās. Vispirms viņu izdzina ārā, taču pēc  kāda laika viņš atgriezās un atkal klusu sēdēja.

Pārdevējas sirds neizturēja, un viņa uzcienāja diedelnieku ar atgriezumiem. Tas kārtīgi savāca gaļu un kaut kur aizgāja. Laikam jau ēst, nodomāja pārdevēja.

Tāpat notika arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Pārdevējai bija interesanti, uz kurieni un kam kaķis nes ēst?

Kādu dienu kaķis atnāca, kad nebija šīs pārdevējas maiņa un sieviete varēja izsekot dzīvnieku, lai noskaidrotu, kam kaķis nes ēdienu. Izrādījās, ka kaķis baro citu rudu kaķi, kurš guļ zem betona plāksnes ar lauztu priekšējo ķepu.

Sieviete bija labsirdīga – ievainoto kaķi viņa aiznesa uz klīniku, bet pēc tam diedelnieku paņēma pie sevis uz mājām.

Kaķim ķepu izārstēja un sieviete arī to paņēma pie sevis – viņa nespēja šķirt draugus. Vetārsts teica, ka viņaprāt kaķus nesaista radniecība. Viņi vienkārši centās izdzīvot uz ielas.

Sieviete dzīvo privātmājā laukos un kaķiem tur klājas ļoti labi – no vienas puses – brīvība – staigā, kur gribi, bet ir arī mīloša saimniece.