Šogad nolēmām dzīvokli pārdot, pircējs atradās ļoti ātri.  Šķirojām mantas, daudz ko nācās izmest. Uz antresola atradām kaimiņienes atstāto sainīti. Pārgriezām auklu, bet tur bižutērija – gredzeni, ķēdītes brošas. Es mammai teicu: nekā vērtīga te nav, nieciņi.

Bet viņa uzstāja, ka tas ir svešas mantas un tās jāatdod īpašniekam. Sākām kaimiņus meklēt. Annas Sergejevnas vairs nav. Toties atradām Pašas un Nastjas Maskavas adresi. Mamma zināja, ka braucu uz Maskavu komandējumā pēc divām nedēļām. „Tad nu arī aizvedīsi viņiem šo mantojumu. Mums svešu mantu nevajag.”

Attiecos pret pienākumu ar atbildību. Savlaicīgi sarunāju tikšanos ar Pašu un Nastju. Viņi uzņēma mani savā dzīvoklī. Desmit gadu laikā viņiem bija piedzimušas divas meitas. Dīvaini, ka visa dzīves labklājība ir Nastjas nopelns. Viņai ir atbildīgs amats valsts struktūrā. Paša strādā dažādus gadījuma darbus, bet galvenais viņa pienākums ir izvadāt meitas uz skolu, no skolas un uz attīstošajiem pulciņiem.

Anna Sergejevna vedeklu nemīlēja, kaut gan ta faktiski viņu no purva izvilka, Maskavas dzīvoklī iemitināja.

Pasniedzu viņiem sainīti. Paša savilka degunu: ”Ai, nu nevajag mums tos kramus, varēji pat nevest. Bet tu nedomā, mums ir prieks tevi redzēt!”

Bet Nastja ar vieglu smaidu paņēma no manām rokam bižutēriju un pateicās: „Būs meitenēm tagad piemiņa no vecmāmiņas! Paldies par rūpēm!”

Cik cilvēki ir dažādi…