Kad mans draugs ierosināja, ka varētu samest nedaudz vairāk, lai solu pietiktu visiem skolēniem klasē, tad vecāki pielika pirkstu pie deniņiem (vai mums kāda vietā jāmaksā, nav naudas, lai sēž vecajos solos).

Galu galā viņš vispār atteicās piemest naudu. Par viņa viedokli, ka tādā veidā klase atdalīsies bagātajos un nabagajos, viņš vispār tika pasūtīts… atklātā tekstā. Pienāca X diena. Klasē tika ievesti jaunie soli. Aptuveni tādi:

Četri vecie soli tika sabīdīti stūrī, tur izveidojās “trūcīgo” skolēnu geto. Māmiņas staroja. Kad mans draugs pajautāja viņām, vai tas neatgādina sižetu no „Naša Raša” par maksas un bezmaksas pacientu, viņš saņēma atbildi: „Nē nu ko?! Varam taču atļauties!”

Tā turpinājās tieši vienu dienu. Un tad uz skolu atnākušie ieraudzīja veco solu vietā jaunus. Lūk šādus:

Nu tā. Tagad lecīgās māmiņas skraida un klaigā, ka tā esot diskriminācija, ka viņu bērni tiekot pazemoti un ka visam esot jābūt vienādam. Draugs skatās uz viņām un priecājas.

Kad kāds cits tēvs viņam pajautāja: ”Kāda joda pēc tu to darīji?” Viņš atbildēja: „Uzskati, ka tas bija sociālais eksperiments. Un galu galā jūs taču paši gribējāt, lai daļai skolēnu soli būtu labāki, nekā citiem, tad nu tā arī ir sanācis!”