Bērni vienmēr steidzas pieaugt un dzīvot patstāvīgi. Tāds ir dabas likums. Iekārtojušies darbā, viņi tūdaļ pat noīrē dzīvokli kaut kur piepilsētā vai arī ne pašā lepnākajā rajonā un cenšas tajā ievest kārtību saviem spēkiem. Un, ja runājam godīgi, tad tas ne vienmēr sanāk veiksmīgi. Taču pat „nosacīti pieaugušajā” dzīvē vecāki ir gatavi palīdzēt un atbalstīt.

Šis stāsts ir piemērs tam, kā ne to pašu labāko virtuvi visparastākajā dzīvoklī var pārvērst par vietu, kur gribas gatavot ēst, ēst un atpūsties ar draugiem. Un tikai vienā dienā! Šķiet mazliet nereāli, vai ne? Bet šie divi pierādīja, ka nav nekā neiespējama.

Remonts ar saviem spēkiem.

Kad meitene slēdza īres līgumu, viens no noteikumiem bija  „neliels kosmētiskais remonts virtuvē”. Savukārt, dzīvokļa saimnieks solīja atmaksāt izlietotos līdzekļus. Ar to arī viss sākās. Viens zvans tēvam – un viņš jau novērtē situāciju. Kas jānomaina, kas jāuzlabo, no kā vispār jāatbrīvojas. Jā, lieku mantu bija daudz.

Uzreiz bija redzams, ka pēdējo 20 gadu laikā neviens no iepriekšējiem īrniekiem nebija pat iedomājušies par to, kā uzlabot savus dzīves apstākļus. „Jo tālāk mēs virzījāmies, jo sliktāk viss izskatījās”, – raksta meitene.

Arī darba procesā meita un tēvs atrada iemeslu jautrībai. Iespējams, ka kādam tās būtu gatavās šausmas, bet tikai ne viņiem. Lūk, ko nozīmē ķerties pie darba pozitīvā noskaņojumā.

Un tikai noņēmuši no sienas visus skapīšus un atbrīvojušies no pārējām mēbelēm, viņi saprata, ar kādu darba apjomu viņiem jātiek galā. Vai viņi atteicās no idejas? Nē! Šie divi nolēma pabeigt iesākto.

Aizķēruši tikai dažas vecās flīzes, viņi redzēja, ka visai darba virsma arī nepieciešams remonts, tāpēc arī pārējās flīzes aizceļoja uz atkritumu tvertni.

Nākamais solis – virtuves skapīšu salikšana. Pirmajā mirklī tas nav nekas sevišķs: lēts materiāls, neitrāla krāsa. Bet meita un tēvs zināja, ka tas ir tikai sākums.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!