Mēs patiešām braucām makšķerēt. Ar viņa draugiem, kuri bija ļoti pārsteigti par šādu kompānijas papildinājumu.  Atbraucām uz skaistu ezeru. Rītausma, migla, gārņi, ūdensrozes – skaistums neaprakstāms. Un nu sākas pats stāsts.

Priekš manis laba makšķere neatradās. Bagažniekā atrada kaut kādu saliekamu bambusa kātu, piesēja tam klāt resnu makšķerauklu un īkšķa resnuma āķi.

Teica, ka būšot lielais loms. Iebēra burciņā sliekas, parādīja, kas un kā. Mani atstāja makšķerēt turpat pie mašīnām, bet paši aizgāja tālāk uz savu kluso vietiņu.

Netālu no manis makšķerēja trīs vietējie makšķernieki, kā redzams, seni vīra paziņas, jo viņš tiem prasīja, lai mani pieskata.

Atvēru es burku ar sliekām, bet tās tik pretīgi tur kustās. Nespēju ar saviem manikirētajiem pirkstiņiem tās paņemt. Nolēmu lūgt palīdzību makšķerniekiem.

LASI VĒL: Sieviete atstāja vīru mājās uz 3 dienām. Kad viņa neplānoti ātrāk atgriezās, viņa ieraudzīja skatu, no kura apraudājās (Video)

Jums vajadzēja redzēt to sejas, kad es gāju pie viņiem ar visām sliekām un savu šiko makšķeri. Valdot smieklus, viens paņēma pašu resnāko slieku, uzlika to uz āķa un es devos ķert zivis. Rēca viņi ilga, es dzirdēju.

Iemetu, drīz vien kaut kas pieķērās, es izvilku – sīks grundulītis, īkšķa lieluma. Bet slieku bija norijis. Ka tā viņā ietilpa, nav zināms. Iet atkal lūgt palīdzību makšķerniekiem un vēl ar tādu lomu bija neērti.

Atcerējos, ka makšķerēt var arī uz maizi. Izņēmu sviestmaizi ar desu, nolauzu gabaliņu, savirpināju bumbiņu, uzliku uz āķa un iemetu vēlreiz.

Pēc pāris minūtēm pludiņš lēnām sāka grimt un virzīties kaut kur sānis. Es aiz izbailēm tā parāvu, ka zivs izleca no ūdens kā starta raķete, pārlidoja pāri manai galvai, lidojumā noāķējās no āķa un ielidoja zālē metrus divdesmit tālāk no manis.

Iestājās kapa klusums. Es apstulbu, makšķernieki vaļējām mutēm, apdullusī zivs arī klusēja. Tad mēs visi nesāmies to meklēt. Atradām, tā bija karpa, kad nosvērām, bija 1 kg 100 grami. Karpu ielikām spainī, makšķernieki mani apsveica, palūdza resnās sliekas un devās arī ķert lielās zivis.

Bet es saripināju vēl vienu maizes bumbiņu un sēdos atkal makšķerēt. Pēc brītiņa atkal mans pludiņš sāka aizceļot kaut kur sānis. Mēģināju vilkt, man nekas nesanāca.

Knapi makšķeri noturēju, nagu nolauzu. Saucu palīgā makšķerniekus atkal, viens pārtvēra makšķeri un sāka lomu virzīt uz krasta pusi, otrs iegāja ūdenī ar ķeseli un tādā veidā izvilka zivi.

Tā atkal bija karpa. Šī svēra 5 kilogramus 600 gramus. Garumā garāka par spaini. Vispār, es biju transā, makšķernieki arī. Sāka izprašņāt, kas un kā. Nācās padalīt sviestmaizes.

Līdz vīra un viņa draugu atnākšanai noķēru vēl divas kilogramīgas karpas un 4 pamatīgas karūsas. Makšķernieki arī uz maizi saķēra labus lomus. Bet vīrs un viņa kompānija atnesa sešas plaukstas lieluma karūsiņas.

Mans loms bija paslēpts krūmos. Visi  mani  apcēla, žēloja nolauzto nagu. Vīrs paironizēja, ka, ja būtu palikusi mājās, tāda katastrofa nenotiktu.

Bet, kad viņi ieraudzīja manu lomu, mēmais šovs bija ne pa jokam!

Nu un tagad es arī esmu kaislīga makšķerniece, vīrs pat apskauž mani par lomiem un ir greizsirdīgs uz draugiem. Iemācījos uzāķēt sliekas uz āķa, rīkoties ar spiningu, tīrīt zivis, cept karpas un gatavot pildītu līdaku ebreju gaumē.

Bet Vaļas tantei – paldies! Bez viņas es tā arī neuzzinātu, kas ir makšķerēšana!