Pirms kāda ilgāka laika sieviete vārdā Paula bija izteikusi savas domas, kāda ir patiesā “virtuve” veikalā. Paula raksta:

“Es ilgi domāju par to, vai maz ir vērts šo rakstu rakstīt un izteikt savas domas, jo nevēlos vairot negatīvo, bet man tā ir sakrājies, ka tomēr vēlos beidzot izteikties.

Pirmkārt: Es esmu aizgājusi no darba un bez zvaigznītēm varu pateikt visu, ko domāju, nebaidoties par to, ka mani atlaidīs. Otrkārt: Es vēlos, lai vismaz kādam cilvēkam šis aizķerās un liek aizdomāties, iespējams pat mainīt attieksmi. Muļķīgi uz ko tādu cerēt, bet ja nu tomēr.

Un ja nu kas, par mani vairs neiegruzaties, jūtos super un man viss ir super. Es tikai izklāstu savu ne visai patīkamu dzīves pieredzi.

ātad, kā jau vairums zina, es iepriekš strādāju apģērbu veikalā “H&M”. Sākot šo darbu brīnumus negaidīju, jo klientu apkalpošana nekad nav bijusi medus maize. Ir jau iepriekšēja pieredze. Un tomēr, visam ir robežas. Pacietība nav bezgalīga.

Jāatzīst, ka es esmu ļoti jūtīga un emocionāla, bet ar laiku var norūdīties un šo to pieciest. Mana ikdiena bija pazemojumu pilna, bet uztvēru to kā normu, jo tāda taču ir tā klientu apkalpošana. Lai vai ar kādiem klientiem nācās sastapties, biju jauka, smaidīga, centos darīt visu, lai klients izietu no veikala ar labu garastāvokli.

Reizēm klienti centās man iziet cauri, jo acīmredzams, ka biju neredzama, un pat neuzskatīja par vajadzīgu atvainoties.

Priekš kam? Es esmu tikai pārdevējs, nekas vairāk. Reizēm mani bakstīja ar pirkstu vai saukāja par “eu”, tas normāli, var pierast. Reizēm bija jāklausās par to cik nekārtīga ir zāle, lai gan kārtots tiek visu laiku. Tikai kamēr esmu salocījusi bikses uz viena galda, otrs ir jau savandīts. Tad vēl neapmierinātība par to, ka nevar vilkt drēbes nost no manekena un pavisam noteikti, ja es pagados šim klientam ceļā – es esmu vainīga.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!