Meitene sāka regulāri nest viņam ēdienu. Viņš bija tik vientuļš, ka praktiski bija atteicies no visiem labumiem, ko var saņemt no dzīves. Tomēr pēc tikšanās ar Lesliju, arī viņa dvēselē kaut kas mainījās.
Viešņa nolēma, ka Lourensam noteikti jāpalīdz ar mājiņas remontu. Viņas priekšā bija cilvēks, kuram šajā pasaulē atlicis dzīvot ne visai daudz. Leslija vēlējās, lai mūža pēdējos gadus Lourenss pavadītu mājīgā un komfortablā atmosfērā. Viņa pieaicināja dažus draugus un radiniekus. Kopīgiem spēkiem viņi visi sāka savest kārtībā mājiņu.
Kādā no sarunām vīrietis palūdza, lai Leslija noteikti ir klāt viņa bērēs. Meitene atbildēja, ka nu viņa nepametīs viņu līdz galam. Un tad viņi atzinās viens otram, ka viņu tikšanās diena viņiem ir bijusi ļoti nozīmīga.
No vienas puses Lourenss beidzot varēja atbrīvoties no savas vientulības. Bet Leslija izlēma, ka var palīdzēt viņam pilnīgi nesavtīgi, tikai tāpēc, ka pats saskarsmes process ar šo cilvēku viņai dāvā prieku.
Arī pēc mājokļa remonta Leslija un Lourenss turpināja tikties. Viņš stāstīja viņai par savu dzīvi, bet viņa nesa viņam gardumus, un reizēm ņēma līdzi arī suni, kas arī priecēja Lourensu.
Leslija nolēma padalīties ar šo stāstu cerībā, ka tas iedvesmos cilvēkus darīt labu. Meitene uzskata, ka pasaulē nav patīkamākas sajūtas par to, ko viņa juta, palīdzot Lourensam.
Šeit ir 1 komentārs
Ne visi var palīdzēt pilnīgi nesavtīgi un tāpēc šis process ar šo cilvēku viņai dāvāja prieku.
Nav daudz tādu cilvēku !
Izsaki savu viedokli!