– Tu gribi viņu izglābt? Tad mums jāpaņem viņai asinis no tevis.

Viņš pārstāja raudāt, paskatījās domīgi apkārt, nopūtās un piekrita. Es pasaucu medmāsu.

– Tā ir Svetas tante. Viņa aizvedīs  tevi uz procedūru kabinetu un paņems asinis. Svetas tante to prot darīt ļoti labi un tev pavisam nesāpēs.

– Labi. – zēns smagi nopūtās un paskatījās uz māti. – Es tevi mīlu, mamm! Tu esi vislabākā! Pēc tam uz tēvu:

– Un arī tevi mīlu, tēt. Paldies par velosipēdu.

Sveta aizveda viņu uz procedūru kabinetu, bet es skrēju uz otro operāciju zāli.

Pēc operācijas, kad meitenīte jau bija pārvesta uz reanimāciju, atgriezos māsu istabā. Pamanīju, ka mūsu mazais varonis guļ uz kušetes zem segas. Sveta atstāja viņu, lai atpūšas pēc asiņu nodošanas. Es piegāju pie viņa.

– Kur Katja? – pajautāja puisēns.

– Viņa guļ. Ar viņu viss būs labi. Tu viņu izglābi.

– Bet kad es nomiršu?

– .. drīz vis tas nenotiks, tad, kad tu būsi ļoti, ļoti vecs.

Vispirms es kaut kā nesapratu viņa pēdējo jautājumu, bet pēc tam atjēdzos.

Puika domāja, ka nomirs tūlīt pēc tam, kad atdos māsai asinis. Tāpēc arī viņš atvadījās no vecākiem.

Viņš bija pārliecināts, ka nomirs. Viņš reāli ziedoja savu dzīvību māsas dēļ. Jūs saprotat, kādu varoņdarbu viņš paveica? Visīstāko.

Daudzi gadi ir pagājuši, bet katru reizi, kad šo gadījumu atceros, skudriņas skrien pa muguru.