Pirms gadiem piecpadsmit naktī māsu istabā ieskrēja uzņemšanas māsa:

-Smags pacients otrajā operāciju zālē!

Es uz turieni, brigāde jau visa sanākusi, uz galda gadus sešus veca meitenīte. Kamēr ģērbos un  sterilizējos, uzzināju sīkumus. Četru cilvēku ģimene iekļuvusi avārijā. Tēvs, māte un divi bērni: dvīnīši – meitenīte un puika.

Visvairāk cieta meitenīte: trieciens nāca uz  labo aizmugures durvju apvidu tur, kur atradās bērns. Māte, tēvs un viņas brālis nopietni necieta – skrambas un hematomas. Viņiem palīdzība tika sniegta uz vietas.

Meitenītei bija lūzumi, plēstas brūces un liels asiņu zudums.

Pēc pāris minūtēm pienāk asins analīžu atbildes un reizē ar tām ziņa, ka tieši šobrīd trešās pozitīvās grupas asiņu nav. Situācija kritiska, svarīga katra minūte. Steidzami tika veiktas vecāku asins analīzes. Tēvam – otrā, mātei ceturtā. Atcerējās par dvīņu brālīti, viņam, protams, trešā.

Viņi sēdēja uz soliņa uzņemšanā. Māte asarās, tēvs bāls, puikam izmisums acīs. Viņa apģērbs viss bija notraipīts ar māsas asinīm. Es piegāju pie viņa, apsēdos, lai mūsu acis būtu vienā līmenī.

-Tava māsa ir stipri cietusi, – teicu.

-Jā, es zinu, – zēns šņukstēja un berzēja ar dūrītēm acis. – Kad mēs ietriecāmies, viņa stipri sasitās. Es turēju viņu uz ceļiem, viņa raudāja, tad pārstāja un aizmiga.\

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!