Es bieži biju sastapies ar ko tādu, lasot avīzes un žurnālus, taču, kad tas notika reālajā dzīvē, es nespēju paiet garām. Reiz vasarā nolēmu agri no rīta doties uz vasarnīcu. Tā ap četriem, kamēr nav karsti un arī lai vilcienā nebūtu jādrūzmējas.

Līdz stacijai tolaik braukt nebija ar ko, tāpēc devos kājām. Spīdēja saule, čivināja putni, ielās nebija ne mašīnu, ne gājēju…

Un te kādā omulīgā pagalmiņā uz soliņa es pamanīju divus, kamoliņā sarāvušos bērnus. Viņi mierīgi gulēja. Meitenītei varēja būt gadiņi septiņi, puisītim trīs vai četri. Bērni bija netīri un slikti ģērbti, tāpēc sapratu, ka tie ir „nelabvēlīgie”.

Bērniem gulēt uz ielas – tas nav normāli, tāpēc es nespēju paiet garām. Klusītēm pamodināju meitenīti, lai nesabaidītu viņu, iedevu  viņai konfekti un apsēdos blakus.

Meitenīte plaši atvērusi acis, ātri pakampa saldo našķi, attina, un kāri nokodusi pusi, ietina konfektes otru pusi atpakaļ papīrā. Sapratu, ka to viņa glabās brālim. Sāku iztaujāt Dašu, tā sauca meitenīti, kāpēc viņi guļ laukā. Viss izrādījās stipri banāli.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!