Bērnu māte dzer.

Kad pie viņas atnāk „viesi”, viņa sūta bērnus „pastaigāties”. Reizēm, atgriežoties mājās, Daša ar brālīti nevar ar klauvējieniem māti pamodināt. Un nakšņo ārā vai pagrabā, ja ārā ir auksti.

Nesāku jautāt Dašai, kur viņi dzīvo, vienkārši pagāju malā un zvanīju uz policiju, sociālie dienesti diezin vai man atbildētu četros no rīta.

Kamēr atbrauca mašīna, es Dašai mierīgi izskaidroju, ka tagad labi cilvēki aizvedīs viņu un brālīti uz turieni, kur viņi varēs mierīgi pagulēt gultiņā, kur viņus labi pabaros un iedos rotaļlietas, lai varētu parotaļāties, bet ar mammu viņi varēs satikties nedaudz vēlāk, jo tagad viņa vienalga ir ļoti „aizņemta”.

Meitenīte piekrita, taču asaras vienalga viņas acīs pavīdēja…

Policija aizveda mazos uz patversmi. Es bieži braucu apraudzīt Dašu un Vaņečku, tā sauc mazo trīsgadīgo puiku. Viņu mammai drīz tiks atņemtas mātes tiesības, bet mēs ar sievu esam sākuši kārtot dokumentus bērnu adopcijai.

Dievs nav devis mums iespēju tikt pie saviem bērniem, toties deva iespēju iepazīt svešus, tādus, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Lai arī nekad nebijām apsvēruši domu par adopciju, tomēr tūlīt sapratām, ka tā ir „zīme no augšas” un nemaz nešaubāmies, ka esam pieņēmuši pareizu lēmumu…