Es, vīrs, mans bērns un mans tēvs dzīvojam vienā dzīvoklī. Nesen mans tēvs atveda uz mājām bezpajumtnieku!

Es domāju, ka tas ir vecuma marasms. Mēģināju vest viņu pie prāta, bet nesanāca. Teica, ja viņu padzīšu, tad aizies kopā ar viņu.

Baidījāmies, bet samierinājāmies. Bet jau pēc mēneša man bija kauns par savām domām. Šis bezpajumtnieks izrādījās ļoti inteliģents un labsirdīgs cilvēks. Nevienu netraucēja, apzināti ēda pieticīgi. Pastāvīgi lasīja grāmatas. Ar mūsu atļauju palīdzēja meitai tikt galā ar skolas mājas darbiem.

Jau pēc mēneša meitai atzīmes ievērojami uzlabojās. Bet vēl pēc pāris nedēļām Valerijs Ivanovičs atrada darbu. Nu viņš bija universitātes  profesors. Pirms četriem gadiem bija gājuši bojā viņa sieva un bērni. No sāpēm viņš  sācis slēpties alkoholā.

Kļuvis par bezpajumtnieku. Bet mūsu uzmanība un labsirdība viņam atgriezusi vēlmi dzīvot. Es cienu sava tēva cilvēcīgumu un gudrību un vēlos kļūt tāda pati.