Cilvēki, dariet labu un ne tikai saviem radiem un paziņām. Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība. Par to liktenis jums noteikti pateiksies.

Mēs kopš pašas mūsu dēla piedzimšanas viņu mācījām, ka vajag dalīties un palīdzēt tiem, kam palīdzība nepieciešama. Labsirdība ir tas, ar ko mēs atšķiramies no dzīvniekiem. Bez labiem darbiem nebūtu cilvēku. Dēls labi ielāgoja mūsu mācību, un pateicoties tam kļuva par veiksmīgu cilvēku.

Tas notika pirms diviem gadiem. Sergejs tolaik mācījās universitātē, un pusdienot gāja uz netālo ēdnīcu. Reiz, iedams pa ierasto maršrutu, mūsu dēls pamanīja dīvainu vecenīti. Viņa uzvedās pavisam savādi, raudāja, staigāja no vienas puses uz otru.

-Vecmāmiņ, jums viss kārtībā? Kas noticis, varbūt varu kā palīdzēt? – jautāja Sergejs.

-Apmaldījusies esmu, dēliņ. Dēls lika man gaidīt pie mājas, bet es nolēmu nedaudz pastaigāties un apmaldījos ta, ka nevaru saprast, kur es esmu.

-Un kur ir jūsu māja? – nolēma palīdzēt Sergejs.

Neko nezinu, atceros, ka tā bija sarkana, tāda liela…

Mūsu dēls aptuveni varēja iedomāties, par kurām mājām runā vecenīte. Viņš paņēma večiņu aiz rokas un veda uz elitāru sarkanu ķieģeļu māju pusi, kādu pilsētā nebija daudz.

Jau tuvojoties vajadzīgajam kvartālam, Sergejs saprata, ka nav kļūdījies. Pagalmā valdīja pamatīga kņada, daudz policijas mašīnu, un vīrietis, kurš uztraukumā žestikulēja ar rokām un skaļi runāja.

-Ātri meklējiet manu māti! Slēdziet ceļus, un dariet visu, lai pēc stundas viņa būtu mājās!

Kad Sergejs iegāja pagalmā, viņš uzrunāja satraukto vīrieti:

-Vai šo māmuļu jūs meklējat?

Vīrietis sāka pateikties Sergejam gandrīz vai ar asarām acīs.

-Paldies, tev, puis. Mana mamma ir veca, pat iedomāties bail, kas vareja notikt, ja tu viņu neatrastu…

Pateicībā par to vīrietis uzaicināja Sergeju strādāt viņa firmā. Sergejs ir prātīgs puisis un jau pēc pusgada labi pavirzījās pa karjeras kāpnēm un nu ir liels priekšnieks.