Laikā nepārnāca no skolas vai savlaicīgi nepamodās no rīta, neizdevās kārtīgi sakārtot gultu, slikti nomazgāja traukus, skaļi runāja, maz lasīja, lēni domā un tā tālāk, par visu viņu sita ar speciālu smalku kociņu, tēvs to sauca par žagaru. Reiz Karina salauza šo briesmīgo žagaru, par to tēvs kārtīgi viņu saraustīja aiz matiem.

-Vēl lauzīsi svešas mantas? – atkārtoja viņš, bet mamma stāvēja, rokas uz krūtīm salikusi, un piekrītoši māja ar galvu. Kad Karina gulēja un raudāja no sāpēm un aizvainojuma savā gultā, mamma tā vietā, lai viņu aizstāvētu, rupji saķēra viņu aiz rokas, izrāva viņu no gultas un ielika kaktā.

-Stāvi un domā,- teica viņa,- nejaukais skuķis. Vakarā viņai nedeva vakariņas un lika gulēt uz apavu paklājiņa pie ieejas durvīm. Bet no rīta Karina neatrada savu kastīti ar dārgumiem.

-Mamma, vai varu pajautāt?- jautāja meitene.

-Jā, es klausos – stingri noteica māte,

– Kur ir mana kastīte ar dārgumiem?- klusi jautāja meitenīte.

– Es to izmetu, kam man vajadzīgi visādi krāmi mājās,- dusmīgi atbildēja sieviete.

-Bet,- sāka Karina.

-Ko? Tu vēl te runāsi? Prom kaktā! Kliedza sieviete un rupji pagrūda meiteni. Vakarā, kad atnāca tēvs, māte viņam pasūdzējās par Karinas uzvedību.

-Viņa sakliedza uz mani par savu muļķīgo kastīti, iedomājies,- ar asarām acīs viņa stāstīja vīram.

– Bet es nekliedzu,- klusi teica meitenīte.

-Kā tu uzdrošinies?- pret meiteni atvēzējās tēvs,- nepateicīgā, mēs tevi no bērnu nama izvilkām, kā savējo pieņēmām, nepateicīgā. Meitenīte ierāva galvu plecos un aizsargājās ar rokām. Tas tēvu sadusmoja vēl vairāk un viņš sagrāba viņu aiz matiem, kā parasti to mēdza darīt.

Stipri parāva, tad iesita Karinai pa seju un pagrūda malā. Meitene nespēja pat paraudāt.

-Es nemeloju, mamma izmeta manu kastīti.

Pēc šiem vārdiem tēvs saniknojās vēl vairāk, viņš vēlreiz iesita meitenei pa seju, tad rupji sagrāba viņu aiz rokas, aizvilka līdz ieejas durvīm un izmeta kāpņu telpā.

– Sēdi šeit un domā par savu uzvedību!- nokliedza viņš un aizcirta durvis. Karina kādu brīdi pasēdēja, bet tad piecēlās un basām kājām, īsā halātiņā izgāja uz ielas. Sākumā neviens no garāmgājējiem mazajai meitenītei, kuras apģērbs neatbilda sezonai un kura basām kājām gāja pa sniegu, nekādu uzmanību nepievērsa.

– Meitenīt, uz kurieni tu ej- izdzirdēja Karina kādu balsi. Viņa pacēla galvu. Līdzās stāvēja padzīvojis vīrietis.

– Es gribu uz mājām, uz savu bērnu namu,- nočukstēja meitenīte. Vīrietis novilka savu vējjaku, ietina tajā meitenīti, paņēma viņu klēpī un kaut kur nesa. Izrādījās, ka viņš nesa meiteni uz savām mājām. Vispirms viņš izsauca ātro palīdzību,

– Meitene, pēc izskata aptuveni seši-septiņi gadi, nosalusi, apsaldētas kājas,- viņš stāstīja dispečeram. Tad viņš zvanīja atkal.

– Dakteri Petrov, pie jums tūlīt ar ātro palīdzību aizvedīs meitenīti, lai ārstē kā pienākas, es kontrolēšu, teica viņš klausulē.

– Onkulīt, jūs esat ārsts?- jautāja meitene.

– Jā, maziņā, pacieties,- ārsts paglaudīja meitenītes galvu. No rīta Karina atvēra acis, apskatījās apkārt. Viņa gulēja palātā, viņas kājas bija apsaitētas un oda pēc kaut kādas ziedes. Arī viena roka bija apsaitēta. Pie gultas sēdēja medmāsa.

-Pamodies?- uzsmaidīja viņa meitenītei,- ēst gribi?

Karina pamāja ar galvu. Medmāsa atnāca ar paplāti. Kamēr meitene ēda, viņa uz brīdi izgāja. Viņa atgriezās kopā ar vīrieti formas tērpā.

-Karina, vai varu ar tevi parunāt?- viņš jautāja.

-Kas jūs esat?-izbrīnījās meitene.

-Es esmu policists,- svarīgi atbildēja vīrietis, esmu tēvocis Ļoša.

-Labi, parunāsim,- piekrita Karina.

-Pastāsti, kā tu vakar gadījies uz ielas bez apģērba,- jautāja tēvocis Ļoša.

-Mani tētis sodīja. Vispirms sita, bet pēc tam kāpņu telpā izdzina, – atbildēja meitene.

-Un uz kurieni tu gāji?- pārsteigti jautāja viņš.

-Es gāju uz savu bērnu namu,- teica Karina,- gribu uz mājām, pie audzinātājas. Pēkšņi meitene sāka raudāt.

-Tu esi no bērnu nama?- apjukumā pajautāja policists.

-Jā, tur es dzīvoju agrāk, pēc tam mani paņēma mamma un tētis, bet pie viņiem ir slikti, es gribu uz mājām,- skaidroja Karina.

-Policists noskaidroja kā sauc meitenes audžuvecākus, tad sazinājās ar bērnu namu. Tur paskaidroja, ka viņiem ir bijusi tāda audzēkne.

Nākamajā rītā palātā pie Karinas ienāca viņas audzinātāja. Karina aiz prieka iesaucās un stiepās pēc audzinātājas, jo staigāt viņai vēl neļāva. Pēc mēneša, kad meiteni izrakstīja no slimnīcas, viņa aizbrauca uz bērnu namu un viņas priekam nebija robežu. Bet pret Karinas audžuvecākiem tika ierosināta krimināllieta un pavisam drīz notiks tiesa.