Karina sēdēja savā gultā un pārskatīja savu necilo bagātību. Krāsainu stikliņu, rozā akmentiņu no jūras, viņas grupas fotogrāfijas, makaronu krelles. Rīt no rīta viņu savāks jaunā mamma un tētis un meitene satraukta gaidīja šo brīdi. Bērnu namā Karina nonāca pirms pusotra mēneša un citu dzīvi viņa savos sešos gados nebija iepazinusi.

Mammu alkoholiķi viņa, protams, neatcerējās. Pienāca rīts, audzinātāja pamodināja Karinu, sapina viņas bizes, iedeva padzert tēju ar bulciņu un aizveda pie direktora. Direktora kabinetā jau sēdēja jaunie vecāki, viņi smaidīja Karinai, bet meitene jutās sasaistīta viņu klātbūtnē.

Kad viņi jau sēdās mašīnā un brauca prom no bērnu nama, vispār apraudājās, jau skumstot pēc iepriekšējās dzīves. Mājās viņu vispirms aizsūtīja mazgāties, iedeva halātu un dvieli, lai nomazgātu bērnu nama smaku, kā teica jauna mamma.

Tad viņai atļāva apskatīt dzīvokli. Mamma staigāja viņai pa pēdām un lai kādu lietu viņa paņēma, viņai tika pateikts “Nedrīkst, neaiztiec!” Meitenei zuda interese apskatīt dzīvokli un viņa apstājās istabas vidū.

-Ejam uz tavu istabu, bērniņ,- teica viņai mamma. Karina paklausīgi gāja līdzi sievietei. Istabiņa bija ļoti maziņa, tajā bija tikai šaura gultiņa, galdiņš un krēsls. Vēl tur bija maza kumodīte.

-Šajā kumodē saliksi savas mantas,- teica viņai mamma,- saprati? Karina pamāja ar galvu un piegājusi pie kumodes, kārtīgi salika vienā no atvilktnēm savas mantas un kastīti ar savām dārglietām.

– Visādus krāmus sev līdzi atvilkusi,- noburkšķēja mamma,- labi, vēlāk izmetīsim. Karina nesaprata, par ko mamma tā pateica, par apģērbu vai par kastīti, bet nepārjautāja.

Sēdi šeit, iejūties, vēlāk pasaukšu ēst,- teica sieviete un izgāja no istabas. Pagāja mēnesis, dzīve ar jauno mammu un tēti, Karinai ne visai patika, jo viņu nepārtraukti par katru sīkumu sodīja.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!