Ira nokrita ģībonī turpat metro. Kad viņa atjēdzās, čigānietes jau nebija. Irina visu izstāstīja vīram un viņi uzrakstīja iesniegumu policijai. Sākās izmeklēšana. Tā ilga pusgadu.

Tieši tik daudz laika vajadzēja izmeklētājiem, lai atrastu čigānieti ar aprakstam atbilstošu bērnu. Kā noskaidrojās, čigāniete arī bijusi dzemdību namā tai pašā laikā, kad Irina.

Viņas bērns nomiris, bet atgriezties mājās ar tukšām rokām, viņa negribēja.

Uzzinājusi, ka Irinai piedzimuši dvīņi, viņa nolēma otru bērnu nozagt. Puisēns sācis atlabt, un ārsti gribējuši to paziņot vecākiem, bet nokonstatējuši, ka puisēns pazudis.

Bērna meklējumi pašu spēkiem nav paveikušies. Nolemts lietu noklusēt, lai nepievērstu uzmanību dzemdību namam. Patiesību vecākiem, protams, tā arī neviens neteica.

Dzemdību nama vadītājs tagad jau ir pensijā, bet darbinieki pēc tā gadījuma pasteigušies atbrīvoties no darba.

Arī noilguma termiņš beidzies. Pēc dokumentiem puisēns ir čigānietes dēls – uzskaitē viņa bija, dzemdību nodaļā arī bija.

Taču pati čigāniete savu vainu atzina un labprātīgi atdeva bērnu īstajai ģimenei. Vecākiem vajadzēja krietni papūlēties, lai zēns viņus pieņemtu.

Tas bija liels stress visai ģimenei. Un tomēr viņi tika ar to galā. Un jau pēc pusgada brālis un māsa kopā sāka iet bērnudārzā.

Tāda, lūk, ir dzīve. Nekad nevar zināt, kur pazaudēsi, kur atradīsi.