Pats par sevi saprotams, ka viņas pastāvīgi tika izvarotas. Ja augstākā ranga virsniekiem bija aizliegts stāties intīmās attiecībās ar gūsteknēm, tad vienkāršajiem ierindniekiem šajā ziņā bija lielāka brīvība. Ja meitene nenomira pēc tam, kad viņu bija iemantojusi vesela rota, viņu vienkārši nošāva.

Vēl drūmāka situācija bija koncentrācijas nometnēs. Ja nu vienīgi meitenei paveicās un kāds  virsnieks viņu paņēma par kalponi. Kaut gan no izvarošanas tas viņu tomēr ne vienmēr izglāba.

Šajā ziņā visnežēlīgākā bija nometne Nr. 337. Tur gūsteknes stundām kailas turēja salā, barakās nometināja pa 100 cilvēkiem, bet katru, kas nespēja veikt uzdoto darbu, uzreiz nogalināja. Ik dienu tika iznīcināti aptuveni 700 karagūstekņi.

Sievietes tika spīdzinātas tāpat kā vīrieši, reizēm pat vēl nežēlīgāk. Vēl nežēlīgāka varēja būt vien spāņu inkvizīcija. Bieži vien par gūsteknēm izņirgājās citas sievietes, piemēram, komendantu sievas, vienkārši tāpat vien,  prieka pēc. Nometnes Nr.337 komendantes iesauka bija „cilvēkēdāja”.

Protams, bez spīdzināšanas gūstekņu veselību stingri iedragāja arī banāls higiēnas trūkums. Koncentrācijas nometnēs valdīja absolūta antisanitārija, tāpēc jebkura brūcīte galu galā varēja būt nāvējoša.

Padomju karavīri labi zināja, kas notiek koncentrācijas nometnēs un kas notiks, ja nonāks gūstā. Tāpēc padoties neviens nevēlējās un pat nedomāja. Cīnījās līdz pēdējam, līdz nāvei, vienīgi tā bija uzvarētāja karā.

Lai gaišā piemiņā kara upuri…