Strādāju par ātrās palīdzības ārsti. Jau kavēju, tāpēc izsaucu taksometru. Braucam klusējot. Pēkšņi iezvanās mans telefons. Zvana draudzene.

Izrādās viņas trīsgadīgajam dēliņam ir augsta temperatūra, to nevar “nosist”, tāpēc nolēmusi konsultēties ar mani. Izskaidroju, ka situācija jākontrolē un kā tas jādara. Kad beidzām sarunu, taksometra vadītājs taktiski pajautāja:

– Esat ārste?

– Jā, strādāju ātrajā palīdzībā. Jums arī vajag konsultāciju? – pasmaidīju es.

– Nē, – arī viņš pasmaidīja. Vienkārši kopš kāda laika es ārstus vedu bez maksas.

Nodomāju, ka viņš tā joko:

– Tā ir jauna valsts programma?

– Nē, tā ir mana personīgā programma. Vienkārši pirms gada kāds ātrās palīdzības ārsts neļāva nomirt bērnam pēc autokatastrofas.

– Bet tas taču ir mūsu darbs, pienākums, mums par to algu maksā tāpat kā jūs ar savu darbu sev maizi pelnat. Kāpēc gan atteikties no godīgi nopelnītas naudas, nesapratu es.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!