– Māmiņ, nevar. Man nav tiesību uz atpūtu. Man tikai jāizdabā maniem puišiem. Dima vispār uzskata, ka atpūsties varēsim tikai pensijā. Es guļu 3-4 stundas dinnaktī, bet viņam tas ir stipri vienaldzīgi. Vēl viņš pateica, ka arī darbā es neiešu. Ar dēlu, redz, jāņemas. Kāda sabiedrība? Ai, nezinu, ko darīt.

– Meitiņ, parunāt taču ar viņu. Nav taču viņš nekāds monstrs. Agri vai vēlu viņam tas ir jāsaprot.

– Tas viss būs vēltīgi.

Tādā režīmā es izturēju gandrīz divus gadus. Vīrs tā arī negribēja neko saprast. Galu galā es neizturēju, savācu savas mantiņas, paņēmu bērnu, izsaucu taksometru un aizbraucu pie mammas. Artjomu iekārtoju dārziņā, pati iekārtojos darbā kādā prestižā firmā. Man paveicās, klasesbiedrene man palīdzēja ar rekomendāciju.

Un tad es iepazinos ar Sergeju. Cik man ar viņu bija labi. Atšķirībā no Dimas, viņš puteklīšus no manis pūta nost. Darīja visu, lai mēs ar dēliņu būtu laimīgi. Galu gala mēs sarakstījāmies. Sergejam bija savs dzīvoklis, pārcēlāmies uz turieni. Es pat nenojautu, ka tā var dzīvot. Katru rītu kafija gultā.

Visu darījām kopā: gan pusdienas gatavojām, gan pastaigās ar bērnu gājām, uz darbu braucām, arī atpūtāmies kopā. Visu vienmēr kopā. Pats interesantākais, ka es nemaz nenoguru. Tāpēc arī tad, kad atkal paliku stāvoklī, nenobijos. Man taču bija tāds atbalsts.

Ar meitu man Sergejs palīdzēja tāpat, kā ar dēlu. Pirmo reizi man dekrēts bija liels prieks, nevis mocības.

Bet Dima, bijušais vīrs, ne reizi vien pie manas mammas namdurvīm klauvēja. Gribēja uzzināt manu adresi. Atgriezties gribēja. Bet es to vairs nevēlos. Tikai otrajā laulībā es sapratu, kas ir īsta laime.