Man nebija tiesību atpūsties. Vajadzēja tikai maniem puisītm izdabāt. Dima vispār uzskatīja, ka atpūtīsimies mēs tikai pensijā.

Tā nu sanāca, ka stāvoklī paliku negaidot. Taču, kad randiņā pateicu Dimam par notikušo, viņš nopriecājās. Nolēmām, ka apprecēsimies pēc dzemdībām. Gribējās, lai būtu skaista kleita, labs noskaņojums un pašsajūta.

Pēc dēla piedzimšanas mēs iesniedzām iesniegumu CAR iestādē un pēc diviem mēnešiem sareģistrējāmies. Dima noīrēja dzīvokli, lai mēs nebūtu atkarīgi no vecākiem un tad sākās. Bērns, māja, pastaigas divas reizes dienā. Šķita, ka neko vairs nepaspēju.

Dima kategoriski atteicās man palīdzēt. Viņš uzskatīja, ka nav ko jaukt sieviešu pienākumus ar vīriešu pienākumiem, katram savi. No darba viņš nāca vēlu, bet man līdz tam laikam nebija tiesību aiziet gulēt.

Katru vakaru viņš pieprasīja svaigu, vēl karstu ēdienu. Man bija viņš jāpabaro, pēc viņa viss jāsavāc, jāizpilda mans sievas pienākums un tikai tad es varēju iet gulēt. Viņš pat dzirdēt nevēlējās par to, ka bērns mostas ne vēlāk kā piecos no rīta. Tāpēc mani spēki izsīka ātrāk, nekā man gribētos.

Mana mamma man teica:

– Tādu grafiku tu ilgi neizturēsi. Kaut kas ir jāmaina. Var taču tavs Dima vismaz brīvdienā iziet ar bērnu pastaigā, bet tu pa to laiku atpūties.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!