Tas notika pagājušā gadsimta 80. gados toreizējā Ļeņingradā. Maršruta autobusā, kas brauca uz Vasīlija salu, brauca sieviete ar mazu dēliņu. Sieviete bezkaislīgi raudzījās laukā pa logu, bet puisēns viņu laiku pa raustīja aiz piedurknes un nerimtīgi kaut ko jautāja. Un  tad viņa pēkšņi novērsās no loga, parāva puiku aiz piedurknes un nošņāca:

– Nu ko tev no manis vajag?

Zēns aprāvās.

– Ko tu gribi, es tev jautāju? Tu vispār zini, kas tu esi? Tu esi niecība! Saprati? Tu neesi nekas! – māte izdvesa to tieši viņam sejiņā. Par ko gan viņā domāja tajā brīdī?

Puika skatījās uz māti un viņa acīs riesās asaras.

– Redzēt tevi vairs nespēju, – nočukstēja viņa dēlam.

Autobusā, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi snauda cilvēki.

Māte pastūma malā dēliņa roku un atkal pievērsās logam. Puisēns pieklusa. Viņš neraudāja, vienkārši skatījās uz priekšā esošo saplēsto sēdekli un klusēja.

Kad zēns pievērsa skatienu apkārtesošajiem pasažieriem, viņš ieraudzīja konfekti. To viņam deva kāds gaišmatains students džinsa kostīmā.

– Ņem, tas tev, – noteica puisis.

Mazais zēns nedroši stiepa rociņu pēc salduma. Tad puisis mazajam iedeva vēl vienu konfekti. Un tad notika tas, kas šī notikuma aculieciniekiem kļuva par īstu paraugstundu.

Puika nesāka ēst konfektes viens pats. Viņš pieskārās mātes rokai. Viņa paskatījās uz viņu, grasoties izmest kārtējo frāzi. Bet puisītis sniedza viņai konfekti. Māte apjuka. Tad puika ielika konfekti viņai tieši rokā. Mamma ātri atdeva bērnam konfekti it kā tā viņai dedzinātu roku.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!