– Es negribu,- viņa teica.

Puisēns paskatījās uz abām konfektēm, kas bija viņa plaukstā, bet roku neatlaida.

– Ēd pats, – dēliņam pateica māte, tad klusi piebilda, – es tiešām negribu… Goda vārds.

Tad zēns nolika konfekti viņai uz ceļgala. Un notika brīnums.

Vienā mirklī šis mazais puika kļuva par īstu vīrieti, bet viņa māte no ļaunas, aizkaitinātas stervas pārvērtās par skaistu jaunu sievieti. Katrā gadījumā, tieši tā to uztvēra autobusa pasažieri.

Sieviete klusēja. Ilgi klusēja. Viņa skatījās uz dēlu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Un tad viņa zēnu apskāva. Un viņš apskāva mammu. Tad puika attina konfekti un sniedza viņai konfekti. Un kamēr viņa to neielika mutē, arī pats neēda savu konfekti.

Šī zēna rīcība visus aizskāra līdz pašām aknām, līdz pašai sirdij, noveda līdz asarām. Viņi saprata, ka students ne jau velti zēnam iedeva tieši divas konfektes.

Students devās projām pa lietaino ielu. Bet māte un dēlēns sēdēja noliekuši galvas viens pretī otram un kaut ko klusi runājās. Izkāpjot savā pieturā, kāds pasažieris pieskārās puisēna plecam un pateica viņam: „Paldies!”. Maz ticams, ka mazais saprata, par ko, bet tas jau vairs nebija svarīgi.

Visi tie, kam gadījās braukt maršruta autobusā tajā rītā, uz visiem laikiem atcerēsies mācību, kuru sniedza šis mazais zēns. Mācību par to, kas ir īsta mīlestība, par kuru zina ne visi pieaugušie.

Šis mazais puika parādīja visiem piemēru, kā vajag mīlēt savus tuvākos, neraugoties ne uz ko. Nepievēršot uzmanību uzkliedzieniem, draudiem, lamām. Un tādā veidā viņš mainīja pasauli ap sevi, padarot to labāku.

Kur tu esi puisēn? Kas ar tevi notiek tagad? Tu mums visiem esi vajadzīgs! Mēs pazudīsim bez tevis.