2008. gads. Pulkstenis ir ap diviem naktī. Vietējais feldšeris pamostas, izdzirdējis dīvainas skaņas aiz loga. Bet tā kā skaņas ātri izgaist, feldšeris nolemj nesatraukties un turpina gulēt tālāk.

No rīta saldais miegs pāriet un mūsu varonis traucas laukā (rīts pat feldšeriem ne vienmēr sākas ar kafiju), taču nonācis pie durvīm, feldšeris saprot, ka atvērt tās nebūs tik vienkārši, kā varētu likties pirmajā brīdī. Tas bija ar kaut ko piespiestas no ārpuses. Arī atkārtoti mēģinājumi nevainagojās panākumiem.

Atmetis cerības tikt laukā pa durvīm un nevēlēdamies iztukšot urīnpūsli spainī, feldšeris pieņem vienīgo pareizo lēmumu – izkāpt pa logu. Taču, ticis laukā, šī stāsta varonis nolemj noskaidrot, kas īsti noticis ar durvīm, un tikai pēc tam skriet uz tualeti. Šis lēmums izrādījās nepareizs jau pašā saknē. Lieta tāda, ka ziemas rīta krēslā feldšeris nevarēja pamanīt sniegā liela zvēra pēdas, ar kurām bija piestaigāts viss pagalms.

Tīģeris (pamatīgs tēviņš) guļot uz lieveņa, tieši pie durvīm, skatījās feldšerī ar aukstu, bet ne agresīvu skatienu. Ātri novērtējis situāciju, feldšeris saprata, ka aizskriet atpakaļ līdz logam viņš, pie vislabākās vēlēšanās, nevarēs…

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!