Aptuveni desmit minūtes jaunie paziņas pētīja viens otru. Uz tualeti feldšerim vairs iet negribējās, šī vēlme bija izzudusi pati no sevis, līdzko tīģera un cilvēka skatieni satikās. Acīmredzot tīģeris saprata, ka cilvēks, kurš stāvēja viņa priekšā, viņam nav bīstams un paļāvās liktenim.

Jūs kādreiz esat jutuši, ka sirds apraujas un krīt jums biksēs? Bet feldšeris to ļoti labi juta. Tomēr saņēmis sevi rokās, mūsu varonis pamana uz tīģera kakla tērauda žņaugu – ķīniešu malu mednieku „dāvanu”.

Tādas lamatas ķīnieši liek briežiem un citiem dzīvniekiem, taču reizēm tajās iekrīt arī tīģeri. Tērauda stieple jau diezgan dziļi bija iegrauzusies dzīvnieka ādā un bija izveidojušies jau vairāki sastrutojumi.

Kādā gan izmisumā ir jābūt zvēram, lai tas vērstos pēc palīdzības pie cilvēka? Tā vai citādi, feldšeris visu saprata un divas nedēļas tīģeris dzīvoja viņa šķūnītī.

Tur viņu ārstēja un baroja ar gaļu. Vietējie iedzīvotāji arī ļoti palīdzēja. Vienaldzīgo nebija. Visas brūces pārsiešanas  procedūras tīģeris pārcieta ar apbrīnojamu savaldību un ne reizi neizrādīja ne mazāko agresiju.

Pēc divu nedēļu ilgas pazīšanās, tīģeris aizgāja. Tieši tāpat, kā uzradās – naktī. Pēc kāda laika feldšeris atkal nevarēja atvērt durvis. Izkļuvis laukā, tāpat kā toreiz,  pa logu , viņš pagalmā pamanīja tīģera pēdas, bet uz lieveņa pie durvīm bija brieža rumpis.