Malacis! Vienreiz un uz visiem laikiem pārtrauca šādus izgājienus.

Lielāko daļu laika es pavadīju darbā, tāpēc man nebija daudz laika saskarsmei ar draugiem. Vienīgais mans domubiedrs un pudeles brālis bija kaimiņš Sergejs.

Viņa sievai, Tatjanai, ne visai patika mūsu pasēdēšanas, tomēr šad tad es aizsēdējos.

Sergejs vispār bija lāga vīrs, ir mums par ko parunāt. Taču ir viņam viena nepatīkama īpašība. Vajag tikai viņam nedaudz iedzert, ka tūlīt sāk pazemot savu sievu. Sāk gvelzt kaut kādas muļķības.

– To visu nopelnīju es! – kliedza viņš, norādīja viņš uz mēbelēm, uz sadzīves tehniku.

Pēdējā reizē vispār sievu līdz asarām noveda.

Man uz to skatīties bija pretīgi. Kad aizstāvēju viņu, kad vienkārši klusējot gāju projām, kā nekā paši tiks galā.

Bet noveda gan draugs savu sievu līdz baltkvēlei. Sarīkoja skandālu, un tad viņas nervi plīsa.

– Cik tu šodien manas naudas iztērēji? Pastāsti man par savu sievietes – liekēdes dzīvi! – sadzēries smējās mans pudeles brālis un parāva sievu aiz priekšauta.

Viņa uzsita ar plaukstu pa galdu, pat pudeles un glāzes sāka lēkāt. Es sapratu, ka laiks aiziet, piecēlos un centos aiziet.

-Klausies, tu! – Taņa sāka šņākt uz viņu – Tu esi pēdējais nelietis.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!