Viņa atvēra skapīti un izņēma no tā aploksni, atvēra to un izņēma maksājumu kvītis.

-Palasi, kas apmaksā rēķinus, bet es pa to laiku savākšu mantiņas, – viņa atvēra skapi un sāka mest somā mantas.

-Sergej, – es sapurināju viņu, apstādini viņu aizies taču.

– Lai taču iet!- norēcās viņš – vazājas nez kur, ar pēcpusi savu piestrādā. Rēķinus kaut kāda vecene apmaksā, -viņš rādīja man papīrus – no publiskā nama laikam naudu saņem.

– Tā nauda ir no manas vecmāmiņas konta – jau mierīgi stāstīja Tatjana, velkot kājās zābakus – No taviem 30 000 rubļu mums pat pārtikai nepietika. Klusēju, domāju, ka tev ir svarīgi justies mājās kā saimniekam.

– Tu nekad man nestāstīji ne par kādu vecmāmiņu – smīnēja Sergejs- Melo atkal!

-Protams nestāstīju. Viņa ļoti labi dzīvo. Tev tikai pasaki, uzreiz pie viņas labumiem centīsies piekļūt.. bet es domāju, ka beidzot kļūsi par cilvēku!

Un viņa izgāja no dzīvokļa.

-Muļķis tu esi, Sergej- uzsitu es viņam pa plecu- Muļķis arī nomirsi.

Vairāk pie viņa neeju, pretīgi palika.

Tagad “saimnieks” dzīvo viens.