Auksts rudens rīts, smidzina lietus. Jauna meitene, pavisam vēl bērns, ietinusies samirkušā pārklājā un drebot no aukstuma ātrā solī skrēja uz meža pusi. Rokās, piespiedusi pie krūtim, viņa turēja pavisam mazu vīstoklīti. Atskatoties atpakaļ, viņa pielika soli…

-Es mīlu tevi!

-Es tevi arī, mēs vienmēr būsim kopā!

Turoties rokās, Aļona un Maksims staigāja pa dzimtā ciema ielām. Sapņoja pabeigt skolu, iestāties vienā institūtā, apprecēties un dzīvot ilgi un laimīgi.

Aļona sāka izjust vājumu, no rītiem parādījās vemšana. Kas notiek? Nataša Aļonas draudzene tūlīt  nolika viņu pie vietas:

-Tu esi stāvoklī…

Aļona devās pie Maksima.

-Tu ko! Muļķe esi? Es vēl skolu neesmu pabeidzis, profesijas man nav. Par ko tu domā dzīvot? Vienīgā izeja ir aborts.

Aļona gāja mājās, Maksima vārdi skanēja viņai ausīs – aborts, aborts, aborts…

Dzīz vien vareja jau manīt  vēderu. Māte sāka ar meitu sarunu. Aļona neko neslēpa, viņas ar mammu vienmēr bija kā draudzenes, viņa izstāstīja visu.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!