Strādāju par ātrās palīdzības ārstu. Kavēju darbu, tāpēc izsaucu taksometru. Braucam klusējot. Pēkšņi iezvanās mans telefons. Skatos – draudzene. Izrādās, ka viņas trīsgadīgajam dēliņam ir augsta temperatūra un tā nekādīgi nekrītas, nolēmusi pakonsultēties ar mani. Izskaidroju, kas jādara un kā kontrolēt situāciju. Kad beidzām sarunu, taksometra vadītājs taktiski pajautāja:

– Vai esat ārste?

– Jā, strādāju ātrajā palīdzībā. Jums arī nepieciešama konsultācija? – smaidot pajautāju.

– Nē jau (arī atsmaidīja šoferis). Vienkārši kopš kādas reizes tagad ārstus vadāju par velti.

Nodomāju, ka viņš vienkārši joko.

– Tā ir jauna valsts programma?

– Nē, programma ir mana personīgā. Vienkārši pirms gada kāds ātrās palīdzības ārsts neļāva nomirt manam bērnam pēc autokatastrofas.

– Saprotu. Bet tas taču ir mūsu darbs, pienākums, par kuru mēs saņemam algu, tāpat, kā jūs par savu darbu – biju nesaprašanā.

– Pienākums, protams, pienākums, bet runa jau nav tikai par to. Viņš tur, avārijas vietā kaut kādu protokolu esot pārkāpis. Otra ātro brigāde esot teikusi, ka Alise līdz slimnīcai nokļūt nepaspēšot, saka, atvadieties tagad.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!