Redžija jaunais saimnieks nesaprata, ko darīt. Viņš nesapratās ar suni. Redžijs viņu neklausīja. Viņš jau meklēja patversmes numuru, lai paziņotu, ka vēlas vest suni atpakaļ, bet tad pamanīja suņa iepriekšējā saimnieka vēstuli. Vēstuli, kura lika viņam pārdomāt savu lēmumu.

„Viņi teica man, ka lielo melno labradoru sauc Redžijs, kad es skatījos uz suni, kurš gulēja būrī,” stāstīja saimnieks. Patversme bija tīra, ļaudis labsirdīgi. Šajā apkaimē es dzīvoju tikai sešus mēnešus, bet lai kur arī es ietu šajā mazajā pilsētiņā, cilvēki visur bija labvēlīgi un atvērti. Visi sveicinājās, kad gājām viens otram garām.”

Viņš saprata, ka kaut kas viņa dzīvē ir pietrūcis, bet pēc tam pamanījis paziņojumu par Redžiju TV. Patversmē viņam atļāva Redžiju paņemt un atveda suni mājās ar visu viņa paklājiņu, tenisa bumbiņām, bļodiņām un vēstuli no iepriekšējā saimnieka.

Viņu attiecības neveidojās no paša sākuma.

Suns neklausīja komandas, nereaģēja, kad viņu sauca vārdā.

„Nelīdzēja nekas,” saka jaunais saimnieks. “Viņš sagrauza pāri kurpju un dažas izpakotas kastes. Biju pārāk bargs pret viņu, bet viņš dusmojās par to, lūk, ko varu pastāstīt.”

Viņš nolēma zvanīt uz patversmi un jau meklēja telefonu, kad pamanīja Redžija iepriekšējā saimnieka vēstuli. Šī vēstule lika mainīt viņa iepriekšējo viedokli par suni.

Vēstulē bija rakstīts, ka Redžija saimnieks ir ASV armijā dienējošais Pols Mellorijs un ka viņš bijis spiests atstāt savu suni, kad bija jādodas misijā uz Irāku. Viņš labprāt atstātu suni sev, bet tas nav iespējams. Tāpēc viņam jaunajam saimniekam jāizstāsta dažas lietas.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!