Mellorijs rakstīja, ka sunim patīk tenisa bumbiņas, un brīdināja, ka suns skries pakaļ tenisa bumbiņām, neraugoties ne uz ko, tāpēc rotaļāties ar viņu vajag prātīgi, sevišķi, ja tuvumā ir braucamā daļa.

Viņš rakstīja, kā mācījis Redžiju un uzskaitīja visas komandas, kuras suns zina. Tad viņš aprakstīja barošanas grafiku un suņa veselības stāvokli.

„Dodiet viņam nedaudz laika. Es neesmu bijis precējies, tāpēc mūsu dzīvē bijām tikai mēs – Redžijs un es,” skaidroja iepriekšējais saimnieks. “Viņš vienmēr nāca man līdzi, tāpēc, lūdzu, kad vien tas iespējams, ņemiet viņu līdzi. Viņš mierīgi sēž mašīnas aizmugurējā sēdeklī un nesūdzas. Sunim patīk būt kopā ar cilvēkiem, īpaši ar mani. Droši vien viņam būs grūti ar citu cilvēku.”

Un tad Mellorija vēstulē nāca īsta „informatīvā bumba”. Izrādās, ka suni nemaz nesauc par Redžiju, viņa īstais vārds ir Tanks!

„Un jā, ja jūs lasāt šo vēstuli un esat vietējais, iespējams, būsiet dzirdējis manu vārdu ziņās. Es patversmē teicu, lai nevienam neatdod „Redžiju”, kamēr viņi nesaņems vēstuli no mana komandiera,” skaidroja Mellorijs.

“Redziet, mani vecāki ir miruši, brāļu un māsu man. nav. Nav neviena, kam es varētu Tanku atstāt. Vienīgais, ko lūdzu komandierim pirms nosūtīšanas uz Irāku, lai viņš, ja es krītu, nosūta vēstuli uz patversmi, ka nu suni drīkst atdot. Viņš man to apsolīja. Izrādās, ka arī viņš ir suņumīlis un ļoti labi apzinās, uz kurieni mūsu daļa tiek sūtīta. Un, ja jūs lasāt šo vēstuli, viņš manu lūgumu ir izpildījis.”

Mellorijam bija vēl viens lūgums. Viņš vēlējās, lai jaunais saimnieks izturas pret suni kā pret savas ģimenes locekli un mīl viņu tā, kā mīlēja pats Mellorijs.

„Veiksmi jums ar Tanku! Dodiet viņam labas mājas. Nobučojiet pirms gulētiešanas katru vakaru no manis,” rakstīja Mellorijs,. “Paldies. Pols Mellorijs”.

Kad jaunais saimnieks uzzināja suņa īsto vārdu un arī visu pārējo par suni, viņš ātri vien spēja izveidot labas attiecības ar suni.