Katju grasījās atdot ģimnāzijā, taču ģimnāzijā ne katru pieņem. Vispirms ir jāiziet testēšana ar psihologu – pārbaude uz gatavību mācībām skolā.

Psiholoģe salika uz galda plastmasas augļus – ābolu, apelsīnu, bumbieri, persiku. “Un tā, sākam,” teica psiholoģe, “kā šos visus priekšmetus var nosaukt vienā vārdā?”

Katja nolaida actiņas.

“Hm, turpināsim,” teica psiholoģe. Un sāka likt uz galda plastmasas dārzeņus – tomātu, gurķi, kartupeli, sīpolu. “Bet šos priekšmetus kā sauksim vienā vārdā? Tu nezini?”

“Aizmirsu,” nočukstēja Katja, knapi valdot asaras.

“Jūs nepieņems ģimnāzijā, un es domāju, ka arī parastajā skolā jūs vēl nepieņems,” teica psiholoģe mātei.

“Lai viņa vēl iet bērnudārzā, mēģiniet viņu aizvest uz attīstības centru. Viņa jums nezina pat elementāras lietas!”

Māte izbrīnījusies paskatījās uz bērnu:

“Katjeņka, vai tad tu nezini, kā to visu kopā vienā vārdā sauc?”

“Ai, atcerējos!” staroja meitenīte. “Tās ir mulāžas!”