Bet man vairs nevienu citu nevajadzēja: Nastjeņka, mana meitiņa. Mēnesi es slepus braucu pie viņas uz slimnīcu, tad apņēmīgi nolēmu pateikt vīram: „Lūdzu, pēc tam dari, ko gribi, mēs tevi netraucēsim, tikai palīdzi.” Un viņš palīdzēja.

Nestāstīšu par birokrātiju, par blatiem, bet pēc diviem mēnešiem šis mazais laimes kamoliņš bija mūsu vienistabas dzīvoklī. Bet jaunizceptais tētis zvanīja visiem pa telefonu un skaļi kliedza: „Meita piedzima – Nastjeņka!”

Ir pagājuši 24 gadi. 12 gadi, kopš miris mans vīrs. Bet ne reizi savā mūžā es neesmu nožēlojusi šo soli. Par to, cik ļoti mēs ar meitu mīlam viena otru, pat nesākšu runāt.

Esmu darījusi un darīšu visu, lai mana meita būtu laimīga. Es lepojos ar viņu: gudra, skaista, vislabākā!