Kad mēs apprecējāmies, man bija tikai 18, viņam 23 gadi. No paša sākuma mēs sapņojām par bērniņu.

5 operāciju, pārbaužu, bezgalīgu analīžu gadi, bet viss velti.

Manai mammai tolaik bija pazīšanās ārstu aprindās, tie bija 90-tie gadi, uzaicināja mani apskatīt puisīti, no kura atteikušies vecāki. Un es aizgāju…

Kad gājām cauri palātai, kurā bija jaundzimušie, no kuriem atteikušies vecāki, manas acis nejauši sastapās ar otru actiņu pāri, tās bija zilas kā rudzupuķes, vēlāk gan tās kļuva brūnas. Apjuku: mazulīte pētīja mani, es viņu.

Mamma vilka mani aiz rokas, bet es jau biju pieķērusies mazajai kā nenormāla. Pienāca paziņa – vadītāja un teica, ka te ir daudz diagnožu – neiznēsāta, bioloģiskā māte sadzīvojusi, bet, kad vīrs atbraucis no komandējuma, tik vien noteicis:  ”Vai nu es vai bērns.”

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!