Raugoties dēlā, Tatjana atpazina viņā tēva īpašības: nopietnību un atbildību. Poļinai nācās paklausīt. Jaunieši sarakstījās un sāka dzīvot Tatjanas dzīvoklī. Tagad viņai kļuva skaidrs, ka viņa nebija kļūdījusies attiecībā uz vedeklu. Vai nu jaunības vai arī muļķības dēļ, Poļina vienmēr jebkurā situācijā uzvedās kā maziņa.

Grūtniecība noritēja viegli. Viņa nepārtrauca pastaigāties ar draudzenēm, kamēr vīrs bija darbā, ēdienu gatavoja, kā pagadās, uz ātru roku, māju nekopa. Kad tuvojās dzemdību laiks, Ivans saprata, ka naudas, kuru viņš nopelna ir par maz un visam nepietiek, iekārtojās otrā darbā.

Dažus no saviem pienākumiem mājās viņš uzticēja sievai. Poļina gan negribēja, tomēr bija spiesta atteikties no saviem vecajiem ieradumiem.

Kad piedzima mazā Diānīte, rūpju jaunajai māmiņai nu jau bija vairāk. Mazā bērniņa aprūpe nav nemaz tik vienkārša kā raksta interneta forumos. Poļina sāka „zāģēt” vīru par to, ka viņai ir grūti, ka viņš nekad nav mājās u.t.t. Vaņa centās ieskaidrot, ka tad, ja viņš neies uz darbu, tad mājās nebūs, ko ēst, bet Poļina nerimās.

Reiz, kādas ķildas laikā, meitene sameta savas lietas somā un aizgāja, skaļi aizcērtot durvis.

Viņa neatgriezās ne nākamajā dienā, ne pēc nedēļas, ne pēc mēneša. No paziņām Ivans uzzināja, ka viņa sieva aizbraukusi no pilsētas, pie tam, nevis viena, bet ar kādu puisi.

Ivans nesāka meklēt sievu. Tā vietā viņš sāka staigāt pa sociālo dienestu kabinetiem, jo citas izejas nebija. Jaunais cilvēks panāca, ka viņa mātei tika nokārtota invaliditāte un piestiprināta sociālā darbiniece palīdzībai.

Pats viņš noformēja sev dekrētu mazulītes kopšanai un arī visas sociālās maksas, kas pienākas tādos gadījumos, nokārtoja šķiršanos, bet bijušajai sievai tika atņemtas mātes tiesības.

Sociālo dienestu darbinieki bija pārsteigti par šī jaunā puiša neatlaidību, viņam taču bija tikai 20 gadi, bet viņam jau nācies pārciest tik daudz grūtību. Viņam pašam arī likās, ka pēdējo divu gadu laikā viņš ir nodzīvojis garu mūžu.