– Ai Vaņečka, kā tev gan nepaveicās ar sievu…

Tatjana raudāja un nevarēja saprast, kā tas nācās, ka viņas dzīvē notika tas, ka viņas dēls tādā vecumā palika viens ar bērnu uz rokām. Pati Tatjana bija slima, palīdzēt dēlam praktiski nespēja, tāpēc viņas vēl vairāk plīsa vai pušu.

Kādreiz šajā ģimenē viss bija labi. Tatjanai bija vīrs, kurš rūpējās par viņu un dēlu, pasargāja no visām raizēm un rūpēm, tači pirms pieciem gadiem viņš nomira. Vaņa tolaik jau bija liels un kļuva, tāpat kā tēvs, par atbalstu mātei visās lietās. Pat tad, kad mātei bija noteikta nopietna diagnoze, dēls neatkāpās un aprūpēja viņu, kā pienākas.

Tiesa, lai nenāktos skaitīt kapeikas un varētu nopirkt mātei vajadzīgās zāles, Vaņam nācās pāriet uz neklātieni augstskolā un sākt strādāt. Puisis tika galā ar visu. Viņš pat personīgu dzīvi paguva nokārtot, sāka tikties ar meiteni, bija atbraukusi uz pilsētu mācīties. Īpašu rūpju viņai nebija un viņa sāka pavadīt laiku ar Vaņu.

Tatjana pieņēma Poļinu, lai gan viņai šķita, ka meitenei vēl vējš galvā un ka viņai vēl nav nekādas nopietnības. Tomēr jaukties dēla dzīvē māte nevēlējās, viņš taču tāpat lielāko daļu laika veltīja viņai.

Reiz Poļina atnāca uz Ivana un Tatjanas dzīvokli raudādama. Klusējot viņa nolika uz galda pozitīvu grūtniecības testu.

– Poļa, kā tad tā? Tu taču teici, ka dzer pretapaugļošanās zāles?!

Ivans bija pārsteigts. Tagad nebija laiks dzemdēt bērnus, bet Poļina tikai paraustīja plecus un noteica: Tikai vienu tabletīti izlaidu…

Dabiski, ka Ivans, kā jau kārtīgs cilvēks, piedāvāja Poļinai sareģistrēties. Meitene šaubījās un pat ieminējās, ka nevēlas neko sasteigt un var atbrīvoties no šī bērna, dzemdēt vēlāk. Taču Vaņa bija pret.

-Ja reiz tā gadījies, tad tā arī jābūt!

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!