Tā ir Ļenočka. Es nevaru viņu audzināt, pati vēl esmu studente, ja vecāki uzzinās… Vispār nevaru ar viņu pilsētā atgriezties. Ko darīt, nezinu. Saprotiet un piedodiet. Nemeklējiet mani, esmu no citas pilsētas.

Traks var palikt! Kā taisīt bērnus zina, bet kā audzināt, nezina. Pukojās Aņa un stiepa šūpulīti istabā.

– Nu ko iepazīsimies, skaistulīt, – uzsmaidīja Aņa meitenītei.

Mazo vajadzēja nomazgāt un pabarot un, tad domāt tālāk, ko darīt. Aņa tā arī darīja. Kamēr viņa sīci nomazgāja, viņa tā piekusa, ka knapi pabarojusi maziņo, pati aizmiga viņai blakus.

-Kas tad te vispār? Tevi galīgi vienu mājās atstāt nevar. Tikai pusdienu esmu projām, bet mājās jau bērns uzradies, – patiesi izbrīnījies bija no darba pārnākušais Aņas vīrs.

Meitene visu viņam izstāstīja un viņi kopā veda meitenīti uz policiju. Tikai policijā viņiem pateica, ka bērnu paņemt viņi nevar, nav kam pieskatīt un arī apstākļu tādu nav.

Aizbildniecības iestādēm viņi informāciju nodos, bet paši sāks meklēt bērna vecākus. Aņas vīrs vēl ilgi bija sašutis, bet jēga no tā nebija nekāda, un beigu beigās viņi visi kopā atgriezās mājās.

Nākamās trīs dienas Aņa pavadīja mājās, pieskatot mazo. Boriss (vīrs) vēl kādu laiciņu paburkšķēja, tad pierima, un Aņai pat likās, viņš kaut ko dudina ar mazo, kamēr viņa virtuvē gatavo ēst.

Meitenīte bija īsta smaidule un ļoti jautra, kā tādu neiemīlēsi. Aņai un Borisam bērnu nebija, kaut viņi jau 8 gadus laulībā nodzīvojuši un abi ir veseli. Aņa nolēma vakarā ar vīru parunāt un ierosināt adoptēt meitenīti, māte taču vienalga no viņas atteikusies.

Boriss sākumā bija kategoriski pret, bet vēlāk padomājis, ka visi tie ir stereotipi un bērns ne pie kā nav vainīgs, piekrita.

Tā, lūk, sākās diena Aņai. Tā izmainīja ne tikai viņas, bet visas ģimenes dzīvi. Pats interesantākais ir tas, ka pēc pusgada Aņa palika stāvoklī. Debesis deva svētību, laikam jau par labu darbu ģimenei savu bērniņu arī iedeva.