Brīvdiena Aņai sākās kā parasti, neko īpašu meitene plānojusi nebija, tāpēc, atvērusi acis, vienkārši pagriezās uz otru sānu, lai vēl kādu stundiņu palaiskotos. Laikam jau mums katram mēdz būt tādas slinkuma dienas, kad nekur nav jāsteidzas. Tā arī Aņa droši vien līdz pusdienai tā laiskotos, ja ne zvans pie durvīm.

-Un kurš gan te tā, rīta agrumā? – noburkšķēja Aņa, vilkdama mugurā halātu.

Paskatījās caur durvju actiņu- neviena. Aņa vienmēr ir bijusi bailule, tāpēc svešiem cilvēkiem durvis nekad neatvēra, un ja vēl actiņā neredzēja, tad vispār. Kas tie vēl par jokiem? Zvana un slēpjas. Nav smieklīgi! – burkšķēja Aņa.

Durvis meitene, protams, neatvēra, bet devas pa taisno vārīt sev kafiju, lai beidzot tiktu vaļā no slinkuma. Nepagāja ne 2 minūtes, kad pie durvīm zvanīja atkal.

– Nu kas tad vēl!? – Aņa pukojās kā veca veča, iedama uz durvju pusi jau tīri kareivīga noskaņojumā.

Actiņā atkal neviens redzams nebija. Uz jautājumu: „Kas tur ir?” atbildes nebija, tāpēc Aņa atkal devās uz virtuvi. Atkal sīkie blēņojas.

Izdzērusi savu kafiju, Aņa sadomāja izskrieties pa veikaliem. Atvēra durvis, bet tur šķērslis, kaut kas nolikts pie durvīm. Uzmanīgi verot durvis, viņa apstulba. Tur bija šūpulītis, tāds vienkāršs šūpulītis ar visu mazuli!

Aņa uzmanīgi izspraucās caur durvīm, paskatījās apkārt – neviena. 9. stāvs, tātad kāds speciāli atnesis un atstājis. Nepaslinkoja vis uz 9. stāvu nest! – Noteica Aņa, it kā gribēdama kādam sirdsapziņu pamodināt. Bet atbildēja viņai tikai atbalss.

Viņa apskatīja šūpulīti, – mazulis gulēja un šņākuļoja. Šūpulītī bija vēl pāris pamperu un pudelīte ar pienu. I par to paldies! – dusmojās Aņa. Ak, nē un malā vēl papīra lapa.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!