“Šī kamene ir beigta… Tā pat kā vēl tur pat uzietās četras vienā kvadrātmetrā. Tas ir mans lauks, tās ir manas nezāles, kas bijušas pēdējais vakarēdiens čaklajām lidonēm. Dabas dots lauks, kurā tikai pašu rokām un ar to, ko zemes māte nodrošina, cenšamies eksperimentāli audzēt ķirbjus. Videi draudzīgi.

Bet mūsu lauks robežojas ar liel”zemnieka” labības lauku. Kurā tiek bez žēlastības smidzināts Latvijā atļautais glifosāts utt…. Eiropā sen jau daudzas valstis ceļ pamatotus iebildumus par tā izmantošanu.

Bet mūsējie “zaļzemniekveidīgie” klusē un likumdošanu nemaina. Naivi iedomāties, ka tie pieaugušie un bērni, kas pēčāk ēdīs Latvijas graudu maizīti, kaut kādā mērā nesaņems to pašu pēdējo vakarēdienu, ko kamenes…

Brīnamies par audzējiem, neauglību utt… Es jūtos bezspēcīga kā patērētājs. Bet vēl neaizsargātāka es jūtos, kā zaļas lauku sētas īpašniece. Jo nevaru savu zemi izmantot pilnvērtīgi un pēc mūsu ģimenes ētikas un ar vides ilgtspējas principiem saskaņoti, tikai tāpēc, ka zeme robežojas ar LR likumdošanā un lauksaimniecības politikā atbalstītu agresīvas lauksaimniecības piekopēju.

Man nākas piespiedu kārtā samierināties, ka vismaz 5-10 metru attālumā no kaimiņa laukā, mana produkcija nekad nebūs “bio eko”, ka robežliepu zemajos zaros tēju lasīt miglošanas periodā nevar , daļa augu aiziet bojā, nedrīkstu ierīkot augļu dārzu utt. Manu īpašumu drīkst likumīgi indēt.

Kaut tas ir mans īpašums, un man par to jāmaksā nodoklis. Orvels trāpīgi rakstīja “Dzīvnieku ferma”- “visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži vienlīdzīgāki par citiem”…”