-Tad, lūk, kāds viņš ir, mans dēliņš,- teica Andrejs, pienācis pie galdiņa. Ļena pieleca kājās, puika ar interesi paskatījās uz vīrieti.

– Sveiki, gribu ar tevi parunāt.- satraukti teica Ļena.

-Kas noticis?- jautāja Andrejs. Mēs ar vīru braucam kā brīvprātīgie uz Āfriku, bet ar bērnu to nevar. Henrijs piedāvāja uz gadu sūtīt Sašu uz pansiju, bet man žēl bērnu atdot  svešiem cilvēkiem. Aizvedu viņu pie mammas, bet tā pateica, ka veselības problēmu dēļ nevarēs pieskatīt mazdēlu. Tad es atcerējos par tevi!- un viņa nogaidoši raudzījās  Andrejā.

-Protams, ka es paņemšu dēlu, jūs uz ilgu laiku?- pajautāja viņš.

-Nevaru precīzi pateikt, pagaidām uz pusotru vai diviem gadiem, varbūt ilgāk, vēl nezinu,- apjukusi noteica Ļena.

-Skaidrs,- atbildēja Andrejs.

– Nu ko, Saša, nāksi dzīvot pie manis?- pajautāja Andrejs dēlam- tu zini, kas es esmu?

-Jā, tu esi mans tētis! Man mamma par tevi stāstīja,- teica puisēns,- bet tev ir rotaļlietas un planšete?

-Nē, pagaidām nav, bet mēs nopirksim. ,- teica Andrejs un  pabužināja puikas matus.

– Tad nu es iešu, man naktī reiss, – teica Ļena pieceļoties. Viņa apkampa dēlu, noskūpstīja viņu.

– Esi kārtīgs puika,- viņa teica, – es drīz atbraukšu, atvedīšu tev dāvanas.

-Labi,- teica Saša, slaukot asaras. Ļena aizgāja.

– Neraudi, Saša, citādi es arī sākšu raudāt,- teica tēvs dēlam.

-Es neraudu, teica dēls caur asarām. Pārnācis mājās  ar dēlu, Andrejs sievu tur nesastapa. Pēc pusstundas viņa atnāca ar pirkumiem. Viņu sagaidīt izskrēja Saša. Viņš aiznesa somas uz virtuvi. Bet Marina pārsteigta skatījās uz vīru un uz puisēnu.

– Tēti, kur likt paciņas ar konfektēm?- priekšnamā ieskrēja Saša.

-Uz galda pagaidām noliec,- teica Andrejs, pārbijies skatoties uz sievu.

-Tētis?- pārsteigti sarauca uzacis sieva,- tas ir tavs dēls?

– Jā tas ir mans dēls, viņa vārds ir Saša, viņam ir seši gadi, visus šos gadus viņš ar māti dzīvoja Amerika, bet tagad viņa atdeva dēlu man, jo brauc kaut kur darba darīšanās.

-Tev ir dēls un tu klusēji!,- iesaucas Marina.

– Es baidījos, ka nesapratīsi!

– Viņam jau seši gadi, tas bija ļoti sen,- paskaidroja sieva,- būtu muļķīgi būt greizsirdīgai uz pagātni.

–  Ak tu, dīvaini!

-Saša, ejam mazgāt rokas, dzersim tēju!- sauca viņa un devās pie zēna. Andrejs sekoja viņai un priecājās, ka nu viņam ir gan sieva, gan dēls un, iespējams, ka drīz būs vēl viens.