Andrejs pirms pusgada apprecējās un bija laimīgs ar savu sievu Marinu, bet nekā nespēja viņai pastāstīt par savu iepriekšējo dzīvi. Kaut kā tā sanāca, ka viņš vēl nebija pastāstījis par savu dēlu. Puikam nu jau ir seši gadi, ar viņa māti viņi nekādus sakarus neuztur, jo tūlīt pēc bērna piedzimšanas Ļena aizbrauca uz ārzemēm.

Sākumā Andrejs palīdzēja Ļenai, bet pirms gada paziņoja, ka ir precējusies un viņai vairāk viņa nabaga graši nav vajadzīgi. Andrejs apvainojās, naudu sūtīt pārstāja un arī par dēla dzīvi vairs neinteresējās.

Bet viņa tagadējā sieva Marina bieži runā par bērniem, viņa grib, lai viņiem būtu mazulis. Andrejam nekas nebija pret, bet viņš arvien vairāk domā par savu dēlu. Arī vakar sieva uzsāka sarunu par bērniem.

– Andrjuša, labāk es beigšu dzert tās muļķīgās tabletes, man tā gribas pastaigāties ar bērnu ratiņiem!

– Jā, labi? – atbildēja Andrejs, bet domāja par kaut ko savu.

– Tu manī neklausies! – teica sašutusī Marina, – kas ar tevi ir? Tu tāds esi jau vairākas dienas.

– Darbā problēmas, – vēsi atbildēja Andrejs.

– Labi, labi, – aizdomīgi skatoties uz vīru noteica Marina. Andrejs būtu priecīgs, ja izstāstītu sievai par dēlu, bet nezināja, kā viņa pret to attieksies. Viņa bija tik greizsirdīga, mazums kas.

Pagāja vēl dažas dienas. Viņam telefonā atnāca īsziņa no sveša numura. “Andrej, mums ar tevi jāaprunājas. Ļena”. Andrejs tūdaļ pat atzvanīja uz šo  numuru.

– Ļena, tas esmu es, Andrejs!

– Labi, ka tu uzreiz pārzvanīji!- atbildēja bijusī,- es tagad esmu Krievijā, atvedu Sašu. Mums tur ir problēmas, mēs varam satikties? Es tev visu paskaidrošu.

Andrejs uzreiz piekrita. Kafejnīcā, uz kuru viņš atnāca pēc minūtēm trīsdesmit, viņš ieraudzīja pie galdiņa Ļenu un puisēnu. Sirds sāka pukstēt straujāk.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!