Vecmāmiņa pārdzīvoja, ka mums ar māsu nāksies krāt naudu savam mājoklim. Un tāpēc savu lielo trīsistabu dzīvokli plānoja pārdot. Kad viņas vairs nebija, atbildību par īpašuma pārdošanu uzņēmās mūsu vecāki. Taču diemžēl vecāki nolēma rīkoties savādāk.

Vecāku negaidītā rīcība

Atnākušas pie vecākiem mēs ar māsu izdzirdējām viņu lēmumu par vecmāmiņas dzīvokli. Izrādījās, ka viņi nolēmuši dzīvokli pārrakstīt māsai. Teica, ka savu daļu es noteikti iztērēšot vīramātes ārstēšanai. Bet tā vismaz Oļai būs, kur dzīvot. Biju pārsteigta. Mani vecāki uzskata, ka ja jau reiz es esmu precējusies, tad man palīdzība vairs nav vajadzīga. Bet māsai vajadzīgs dzīvoklis un viņa to dabūs.

Ar pēdējiem spēkiem centos noturēt asaras. Jutu, ka esmu nodota. Kāpēc gan tā? Nesapratu.

Vecāki taču zina, cik grūti man iet. Redz, ka nevaru nopirkt sev pat apģērbu. Ko tur runāt, mēs ar vīru reizēm dzīvojam, ēdot tikai griķus un kefīru. Mēs taupām uz visu, tas nav nekāds noslēpums.

Vecāki ieteica man nebūt ar tik šauru domāšanu. Ieteica padomāt ne tikai par savām problēmām, bet atcerēties arī par savu māsu. Māte un tēvs uzskata, ka viņi ir pieņēmuši pareizu lēmumu. Pēc viņu domām, pārdot dzīvokli šobrīd ir neizdevīgi. Tikai zaudēs naudu. Man nebija, ko viņiem teikt.

Kad māsa pienāca mani mierināt, es piecēlos un aizgāju, viņu neuzklausot. Oļa teica, ka vecāki rūpējas par mums abām. Teica, lai saprotot viņus. Un arī teica, ka es noteikti naudu ātri iztērētu. Tad kāda jēga dzīvokli pārdot? Gluži otrādi, viņi saglabās vecmāmiņas mājokli. Vecāki esot rīkojušies gudri. Bet es tikai par sevi domājot.

Ja godīgi, tikties ne ar māsu, ne ar vecākiem man nav vēlēšanās. Esmu pārsteigta. Nosauca mani par egoisti un nesaprot, kāpēc es apvainojos. Kā var tā rīkoties, kad ir divi bērni?