Griša, māsas vīrs izrādījās labsirdīgs, atsaucīgs un strādīgs puisis.

Pēc kāda laika Natašai viens pēc otra piedzima bērni, divi puikas.

Tagad Natašai bija jau četri bērni. Es – deviņgadniece, septiņgadīgais brālis un divi mazie, kas dzimuši ik pēc gada.

Kā divdesmit četrus gadus vecā meitene ar visu tika galā, es nezinu, bet Nataša vienmēr bija jautra un dzīvespriecīga.

Tiesa, mēs ar brāli centāmies palīdzēt, kā spējām. Es mājās centos, darīju ko varēju- tīrīju māju, gatavoju ēst. Brālis Serjoža darīja blēņas skolā, slikti mācījās.

Reiz, pēc kārtējā izsaukuma uz skolu, ar viņu parunāja Griša.

– Serjoža, tu saproti, kas būtu noticis, ja Nataša nebūtu jūs paņēmusi? – jautāja Griša.

– Nezinu, droši vien, ka dzīvotu ar mammu, – paraustīja plecus brālis.

– Braucam!, – teica Griša un viņi kaut kur aizbrauca.

Viņi atbrauca pēc divām stundām, Serjoža bija ļoti domīgs.

– Griša, uz kurieni jūs braucāt?- jautāju es.

– Uz bērnu namu,- atbildēja Griša.

Pēc šīs sarunas Serjoža vairs blēņas nedarīja un sāka labi mācīties. Nataša tik brīnijās, kas ar brāli noticis.

Nesen māsa uzzināja, ka divi mūsu vecākā brāļa bērni nonākuši bērnu nama, ģimenes padome ilgi nedomāja.

– Protams, paņemsim, – teica Griša.

– Paldies, apraudājās Nataša,- bet kā mēs audzināsim sešus bērnus.

– Kur četri, tur arī sešus pavilksim,- nopietni teica Griša.

– Šodien visa mūsu lielā ģimene brauc pakaļ uz bērnu namu brāļa bērniem.