Vēl pēc pāris dienām es uzzināju, ka galīgajā 250 viesu sarakstā nav minēts neviens no cilvēkiem, kurus biju lūdzis uzaicināt es. Tas bija īsts spļāviens man sejā. Bet  galīgi mani piebeidza pavisam cits fakts. Atgriežoties kādu dienu no darba, es savā mājā ieraudzīju topošo znotu un viņa ģimeni. Tā bija iepazīšanās vizīte. Ziniet, kas mani tracināja?

Neviens nebija mani brīdinājis par vakariņām, bet visa uzmanība bija veltīta manas audžumeitas bioloģiskajam tēvam. Protams, ka jutos aizvainots! Ko viņš bija darījis gaidāmā pasākuma labā?

Es paņemu glāzi un teicu: “Man ir tosts. Man bija liels prieks būt daļai no šīs ģimenes, es izbaudīju katru dienu šo jauko cilvēku vidū. Bet tagad es vēlos pateikties pavisam citiem cilvēkiem: manas audžumeitas bioloģiskajam tēvam, viņas līgavainim un viņa ģimenei. Jūs atvērāt man acis uz daudz ko.

Es beidzot sapratu, ka šajā ģimenē esmu pildījis bankomāta lomu. Par visu to, ko esmu uzzinājis šajās pēdējās dienās – par viesu sarakstu, par šīm vakariņām un tā tālāk – es svinīgi paziņoju, ka atsakos apmaksāt šīs kāzas.

Tad iedzersim par laimīgo jauno pāri un līgavas bioloģisko tēvu, kuram ir tikusi tā laime apmaksāt savas meitas kāzas! Jā, un vēl! Nekavējoši atstājiet šo māju!”

Egoistiski? Nemaz! Vīrietis bija gatavs par kāzām izdot 40-50 tūkstošus dolāru! Bet ko par to sagaidīja? Spļāvienu dvēselē! Uzskatu, ka vīrietis rīkojās pareizi!