Viņa ļoti gribēja kļūt par pianisti, bet viņas māte to nebija ļāvusi. Tāpēc viņa jau pavisam maziņu savu bērnu aizveda uz mūzikas skolu un gaidīja, ka tas nonesīs zvaigznes no debesīm. Taču bērnam ne tikai nepatika klavieres, viņš vienkārši no visas sirds tās ienīda.

LASI VĒL: Laiks izmest no plaukta visu lieko – 10 mīti, kuriem liek ticēt kosmētikas ražotāji

Taču iebilst mātei nedrīkst. Jo „mamma taču visu savu mūžu tev veltījusi” – ar šo argumentu arī viss pateikts. Rezultāts: Zvaigznīti no debesīm bērns tā arī nenonesa, gluži otrādi, kļuva par infantilu pieaugušo bez jebkādām ambīcijām. Toties  klavieres spēlēt prot.

Cik daudz ir tādu stāstu? Cik reizes vecāki ir veltījuši savu mūžu bērnu nākotnei, bet ir sanācis tikai sliktāk gan sev, gan bērniem? Pat izskaitīt nevar, tādu ir miljoniem. Un viss tikai tāpēc, ka vecāki padara bērnus par savas dzīves jēgu. Bet tas ir galīgi nepareizi.

Vecāku un bērnu  problēmas

Indiešu gudrība vēsta: „Bērns ir viesis tavā mājā.” Tas jāatceras vienmēr katram vecākam. Bērns nav tavs īpašums, viņš ir personība, kurai ir sava dzīve, savas aizraušanās, mērķi un sapņi.

Vecāku pienākums ir nodrošināt viņam laimīgu bērnību, dot viņam pašu nepieciešamāko un atlaiast, kad pienāks laiks. Bērns vecāku dzīvē nav Visuma centrs.

Bet tikai dot nozīmē dot to, ko spēj, nevis vienkārši darīt tā, lai bērnam tiktu viss pats labākais. Nav vajadzīga tāda upurēšanās, bērniem tā nav vajadzīga.

Bet, ja tu to dari, tad tā, lai bērns par to pat nenojaustu. Jo pārmetot viņiem par to, ko esi devis, tu ieaudzini bērnā vainas apziņu, liec justies parādā, un viņam liekas, ka parāds taču ir jāatdod.

Jautājums: vai bērni ir parādā vecākiem? Manuprāt nē, nav. Mēs paši pieņemam lēmumu laist pasaulē bērnus. Kādēļ mēs to darām?

Lai realizētu to, ko nespējām paši? Lai viņi parūpētos par mums vecumdienās? Piekrīti, tas taču ir egoistiski. Man šķiet, pirmkārt, mēs to darām, lai dāvātu pasaulei jaunu dzīvību, lai izbudītu mātes vai tēva jūtas.

Pāvests Francisks reiz teica: “Jēzus vecāki devās uz dievnamu, lai apstiprinātu, ka viņu dēls peder Dievam, bet viņi ir tikai viņa dzīves aizstāvji, ne īpašnieki. Tas liek mums padomāt: visi vecāki ir bērnu dzīves aizstāvji, ne īpašnieki.”

Bet otrā pusē aiz tā visa ir tava dzīve. Kļūstot par vecāku, tu nepārstāj būt personība. Tavas interfeses, tava personīgā dzīve nav mazāk svarīga par rūpēm par bērnu. Nekad neaizmirsti par to. Mīli savu otru pusīti, bērni aizies, bet jūs paliksiet kopā. Nevajag novērtēt pārāk zemu jūsu savstrapējās attiecības.

Mīliet sevi. Kad biji bērns, par ko tu sapņoji? Atceries to. Īsteno savus sapņus, mēģini atrast to, kas tev tuvs. Kā citādi tu iemācīsi bērnu mīlēt sevi un sasniegt mērķus?

Lūdzu, nedzīvo tikai bērnu dēļ. Protams, tā ir tava izvēle un neviem nav tiesību pateikt tev, kas tev jādara, kā ir pareizi. Bet padomā par to… Tagad, kad redzu bērnus, kuriem vecāki atdevuši visu un pat vēl vairāk, man ir grūti, sāpīgi skatīties viņu acīs.

Tajās ir vainas sajūta par saviem vecākiem neatdodamu parādu. To cilvēku sasistās sirdis, kuri nolēmuši veidot savu dzīvi, bet nespēj piedot sev to, ka ir pametuši savus vecākus.

Tā nav jābūt, bērniem nav jājūtas vainīgiem par to, ka nolēmuši  veidot savu dzīvi. Kā citādi viņi var būt laimīgi?

Neviens nesaka, ka nav jāmīl savi bērni – mīli no visas sirds, dāvā viņiem laimi un prieku, tikai atceries, ka tam visam ir jābūt ar mēru. Un vēl, ja bērni izaugs agri vai vēlu viņus nāksies atlaist.

Kā teica Kūpers. Manas mīļākās zinātniski fantastiskās filmas varonis „Vecāki kļūst par savu topošo bernu nākotes  spokiem”. Un  es domāju, ka katram vecākam nopietni jāpadomā par šiem vārdiem. Par kādu savu bērnu spoku tu vēlies kļūt: smagu nastu vai gaišu atmiņu?