Viņa apprecējās agri – tikko pabeigusi skolu. Piedzima viens bērniņš, pēc gada vēl viens. Laika karjeras veidošanai un vaļaspriekiem praktiski nebija.
Viss laiks paskrēja gatavojot ēst, mazgājot veļu un kārtojot māju. Nevarētu pat teikt, ka viņai tas nepatiktu, vai ka ģimene būtu nelaimīga. Dēliņi auga jautri un veseli, jo māmiņa taču rūpējās par viņiem. Viņi kļuva par viņas dzīves jēgu.
Bet pienāca brīdis, kad bērni izauga. Viens aizbrauca studēt uz ārzemēm, bet otrs nolēma veidot savu ģimeni un pārcēlās dzīvot kopā ar savu meiteni atsevišķā dzīvoklī.
Tajā brīdī visa viņas dzīve sabruka. Rezultāts: viņa ir vientuļa, sagrauta, viņas dzīve ir tukša, bet bērnu sirdīs mīt pastāvīga vainas apziņa par viņas vientulību.
Nedaudz citādāks stāsts. Viņa kļuva grūta no vīrieša, kuram ne viņa pati, ne bērns nebija vajadzīgi un nolēma audzināt bērnu sev.
Puisēns auga aprūpēts un mīlēts. Māte visu darīja pati, cenšoties nodrošināt dēlam skaistu dzīvi, aizmirstot par sevi, par savu personīgo dzīvi un sapņiem.
Viņai izdevās, viņš izauga par veiksmīgu jaunu cilvēku, tikai ar neatmaksāta parāda sajūtu. Rezultāts: viņam ir 50, viņš nav precējies, viņam nav bērnu, viņš vēl aizvien dzīvo kopā ar mammu, cenšoties atmaksāt savu parādu. Tikai neizdosies jau.
Un vēl viens. Viņas dzīve nebija visai izdevusies: karjera nepaveicās kaut arī viņa ne pārāk centās), princi nesatika un, protams, arī neradās.
Bet skaitlis pasē tuvojās 40. Un tad viņa nolēma, ka jādabū bērniņš, lai dzīvē vismaz kaut kas būtu. Ar sava bērna rociņām viņa vēlējās realizēt visus plānus, kurus pati nebija spējusi realizēt savā dzīvē.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
Šeit ir 0 komentāri
Izsaki savu viedokli!