-Ejam mājās, Samsun. Šodien vairs neviens neatpeldēs-, un klusītēm piebilda, – un arī rīt ne, un aizparīt neatgriezīsies mūsu saimnieks, gaidi vai negaidi. Ejam.

Lēnām kāpām augšā pa stāvo taciņu, un Anna Jegorovna stāstīja savu rūgto stāstu. Tajā dienā viņas vīrs  kopā ar kaimiņu puišiem, kā parasti, gatavojās zvejot. Viss bija kā parasti, tikai Samsuns uzvedās pavisam  dīvaini, nervozi rēja, maisījās pa kājām. Vīrs viņam uzsaucis, ko parasti nekad nedarīja.

Suns pagājis malā un sācis žēli gaudot. Ja zinātu, ka suns nelaimi jutis un brīdinājis viņus par to! Un nelaime atnāca. Jau pusdienas laikā sākās stiprs vējš, debesis satumsa, sāka dārdēt pērkons un līt lietus. Vētra trakoja visu nakti.

Zvejnieki nepārnāca. Acīmredzot noslīka. Bet Samsuns gaida vēl aizvien. Nevienu dienu nav izlaidis. Viņš sēdētu arī nakti, bet Anna Jegorovna iet vakarā sunim pakaļ un ved to mājās.

Tikai viņu suns klausa, citādi no bada nomirtu pludmalē. Viņš jau ir vecs suns, laiks viņam jau iet pie miera, bet viņš uzticīgi gaida saimnieku, kuru nespēja pabrīdināt par tuvojošos nelaimi. Nespēja izglābt.

Nākamajā gadā es atkal braucu turp, kopā ar dēlu. Gribējās uzzināt, vai Samsuns vēl ir dzīvs, vai tāpat gaida savu saimnieku, kurš nekad neatgriezīsies. Braucot garām pazīstamajai vietai, mēs apstājāmies. Samsuna krastā nebija. Tuvojošies viļņi laizīja akmeni, uz kura parasti bija sēdējis uzticīgais  suns.

Anna Jegorovna pastāstīja par Samsuna nāvi. Vakara viņa, kā parasti, gājusi uz krastu pakaļ sunim, bet atradusi to jau beigtu. Suns gulējis uz tā paša akmens un viļņi laizījuši viņa izstieptās ķepas.