—
IERAKSTS PAPILDINĀTS
Paldies visiem, kas nepalika vienaldzīgi! Man vēl nav bijis laika izlasīt visus komentārus, bet gribēju ieviest skaidrību tajās pāris lietās, ko manīju lielākajā daļā izlasīto komentāru.
1) Paldies visiem, kas gan komentāros, gan privāti piedāvājās samesties sodam! Bet sods vēl nekāds netika izrakstīts. Ne vienmēr protokolus sastāda uz vietas. Ir situācijas, kas par vainīgo personu sodīšanu lēmumus pieņem policijas priekšnieks pēc pārkāpuma izdarīšanas. Un tāds bija šis gadījums. Kukuļa kungs fiksēja apstākļus (personas dati, ugunskura foto, automašīnas foto) ar mērķi nodot tos izvērtēšanai policijas priekšniekam. Tā kā par to, vai esmu sodīta un ar kādu sodu, es zināšu vēlāk.

2) Jā, juristi diemžēl nezina visu, jo arī juristi ir tikai cilvēki. Konkrētajā gadījumā man patiešām nebija ne mazākās nojausmas, ka Garkalnes Peldezera labiekārtotajā teritorijā nedrīkst iebraukt ar mašīnu, kurināt ugunskuru un celt telti. OK, konkrētajā situācijā mēs tur nebraucām atpūsties, bet sakopt, atvainojos, sūdus aiz citiem, tas bija izņēmuma gadījums. Es varētu melot, ka tā bija vienīgā reize un ar cēlu mērķi, taču esmu atklāta – visus pēdējos 7 gadus mēs tur regulāri katru vasaru/rudeni braucām ar mašīnu, regulāri kurinājām ugunskurus un regulāri cēlām telti. Regulāri “čekojos” Peldezerā ar fotogrāfijām, kas skaidri šos manus “pārkāpumus” pierāda.
Piedodiet, nekādu aizlieguma / ierobežojuma zīmju tur nav, pati vieta neliecina par to, ka tas būtu “vienkārši mežs”. Tur ir piebraucams ceļš, iebetonēts galds un soli, norobežota ugunskura vieta, nav norādes par privātīpašumu. Manā izpratnē – atpūtas vieta, nevis mežs. Turklāt nereti šī vieta jau bija aizņemta vai nu ar atpūtniekiem (kas, protams, piebraukuši ar mašīnām) vai nu ar teltīm, un mēs palikām bešā. Tā kā noteikti es neesmu vienīgā, kas nezināja, ka tur nedrīkst šādā veidā atpūsties.
Zinu, zinu, ja visi leks akā, es nelekšu.

Bet stāsts šeit par to, kā cilvēks parastais var zināt, ka šeit nedrīkst iebraukt, celt telti un ATBILDĪGI dedzināt ugunskuru. Jo ceļi ir normāli. Zīmju nav. Vieta speciāli iekārtota.
Un tieši tāpēc policistu pārmetumi man šķita tik absurdi. Es nesapratu, ko esmu pārkāpusi.
Taču nevienā brīdī nestrīdējos par to, ka policistiem nebūtu taisnība šajā aspektā. Un par šo es nevainoju policistus. Es nevaru strīdēties par to, ko nezinu.
Diemžēl, braucot uz kādu pašvaldību ārpus Rīgas, es tiešām neiepazīstos ar konkrētās pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Mana vaina. Bet tā kā nezināšana neatbrīvo no atbildības, par to es arī esmu gatava saņemt sodu (kaut arī es to apstrīdētu, jo manā izpratnē cilvēkam tomēr ir jāzina, ka viņš kaut ko pārkāpj, bet, braucot atpūsties uz Peldezeru, par “pārkāpumu” tiešām nekas neliecina).

3) Pēc policistu teiktā, viņi mežā ieradās nevis pie mums, bet pēc izsaukuma par kvadraciklu, kas izbraukā mežu, bet, braukājot pa mežu un it kā meklējot šo kvadraciklu, viņi pamanīja mūsu mašīnu un mūsu ugunskuru, tāpēc atbrauca pie mums. Šeit gan uzreiz norādīšu, ka brīdī, kamēr godājamie pašvaldības policisti mani centās pārliecināt par to, ka esmu izdarījusi pārkāpumu, kvadracikls atkal aizbrauca ezera otrajā pusē, bet policistiem tas maz interesēja. Turklāt 7 gadu laikā, kopš braucam atpūsties uz Peldezeru, kvadracikli tur braukā regulāri.
4) Peldezera vienā krastā ir normāla atkritumu tvertne, par kuras izvešanu, kā es pieļauju, atbild pašvaldība. Tur arī mēs aizvedām visus 10 atkritumu maisus. Mēs tos nevedām uz daudzdzīvokļu māju atkritumu tvertnēm, neizmetām citos mežos, nevedām pie pašvaldības policijas durvīm, bet aizvedām tur, kur pēc manas taisnīguma apziņas, tiem arī vajadzēja būt – Peldezera atkritumu tvertnē, kas domāta atpūtnieku atkritumiem un kas regulāri tiek izvesta.
5) Par to, kāpēc pirms nu jau vairāk kā nedēļas par atkritumu kalniem liku ierakstu facebook, nevis rakstīju iesniegumu pašvaldībai. Pirmkārt, ir tāda lieta kā komunikācijas kanāli. Garkalnes pašvaldības policija ir izveidojusi savu profilu facebook, tātad man ir pamats uzskatam, ka viņi ir izvēlējušies šādu komunikācijas kanālu. Otrkārt, ir vispārzināms fakts, ka publiski pausta problēma tiek atrisināta ātrāk, nekā uz birokrātiski iesniegta iesnieguma pamata. Mans mērķis, 16.09.2018. publicējot ierakstu par atkritumiem Garkalnes Peldezerā un ietagojot tajā attiecīgās pašvaldības policiju, nebija iet birokrātisko ceļu ar mēneša ilgu iesnieguma izskatīšanas procesu (ja to nepagarina) un futbolēšanu no vienas atbildīgās iestādes pie otras. Mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk satīrīt tos atkritumus, lai neciestu meža dzīvnieki un lai man nākamo reizi nebūtu jāatpūšas Getliņos.
Jā, kā jau bija sagaidāms, neviens nereaģēja. Bēdīgākais ir tas, ka tas mani nepārsteidza. Esmu jau pieradusi uzņemties atbildību par līdzcilvēku pamestajiem dzīvniekiem, tagad laikam jāuzņemas atbildība par līdzcilvēku atkritumiem.

6) Es saprotu pesimistus, kas saka, ka nav jēgas neko kopt, jo pēc laika viss atkal būs piemēslots. Bet, atvainojos, dzīvojot ar šādu domu, neko nav jēgas darīt, jo līdzcilvēku paradumi diemžēl ātri nemainās. Ja dzīvojam ar šādu domu, tad nav jēgas darīt neko. Taču šādi dzīvojot, baidos, ka mēs apaugsim ar mēsliem ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē.
7) Par policistu dalījumu latviešos un krievos. Ilgi domāju, vai šo vispār komentēt, jo es personīgi esmu par vai pret cilvēkiem nevis par vai pret tautību. Konkrētajā situācijā abi policisti ar mani runāja latviski, turklāt, ja tas tiešām ir svarīgi, tad lielais Kukuļa kungs man “uzbruka” vairāk nekā mazais Tarasova kungs. Mans personīgais viedoklis, bet policists Tarasovs, kā man šķita, vispār bija nelaimīgs, ka tur atradās.
Un, ja turpinām par tautībām, pēc atkritumiem vērtējot, tos noteikti bija izmetuši gan latvieši, gan krievi. Dažādās valodās runājoši cilvēki, kam patīk atkritumi (negribu apvainot cūciņas) un kam patīk atpūsties starp atkritumu kalniem (nez, Getliņos ir galdiņi un soliņi?). Un arī šos svešos, atvainojos, sūdus sakopa gan latviete, gan krievs. Tā kā, lūdzu, tautību jautājumus varbūt komentāros vairs nerisinām. Man tiešām nav laika un vēlmes dzēst kāda komentāru / viedokli, bet apvainojumi tautībām šajā jautājumā ir gaužām nevietā. Vainīgs / nevainīgs vienmēr ir cilvēks, nevis tautība!!!
8) Un visu beidzot. Diskusija [diemžēl] mums vairāk ir izvērtusies par policistiem un absurdajiem [varbūt, jo neesmu pārbaudījusi] saistošajiem noteikumiem un no tiem izrietošajiem sodiem. Nevis par to, ka cilvēki rīkojas nesmuki, atstājot par sevis tik daudz atkritumus, kaut ir vieta, kur tos izmest (te nav stāsts par to, ka man ar suņa kaku maisiņā ir jāapstaigā pusi pilsētas, te ir konkrēta un tuva vieta, kur savus atkritumus izmest). Un par to, ka NEVIENS (tai skaitā pašvaldība) nedara neko, lai tos sakoptu. Un par to, ka šajā valstī patiesi ir jāsāk ar sevi (neaģitēju nevienu) un viss jādara pašam, nevis jāgaida no citiem.

Kad taisīju šo ierakstu, man bija svarīgi “izvest tautiņās” divas problēmas:
1) * “patērētājs”, kas ir pieradis, ka aiz viņa visu savāks,
* atbildīgās personas, kas NEGRIB neko redzēt vai IZLIEKAS neko neredzam, kamēr par kādu problēmu netiek sacelta liela ažiotāža,
* un pilsoniski aktīvi cilvēki, kas negaida, kad kāds izdarīs viņu vietā, bet rīkojas paši;
2) likuma burta un likuma gara atšķirība, attieksme. Jā, varbūt arī es 7 gadus regulāri pārkāpu normatīvos aktus (“varbūt”, jo man nav bijis laika pārbaudīt), tai skaitā šoreiz, kad gribēju sakopt to, ko pašvaldība nedēļas laikā pēc aicinājuma nebija izdarījusi. Bet te jautājums par attieksmi. Tu redzi divus pārgurušus cilvēkus, kas bruņojušies ar atkritumu maisiem, cimdiem, grābekli, lāpstu, tu redzi NOROBEŽOTU ugunskuru, tu redzi atkritumu maisus. Un te ir divi varianti. Viens: “O, forši, ka sakopāt, smuki izskatās, bet, ziniet, te nedrīkst neko dedzināt, jo ir tādi un tādi noteikumi, kas nosaka to un to.” Otrs: “Kāpēc dedziniet ugunskuru? Gribat sodu? [..] Ar mašīnu zaļajā zonā iebraukt nedrīkst, arī par to pienākas sods! [..] Ā, ar telti? Tas arī nav atļauts.” Redzat atšķirību?