Tobrīd mana sirds jau bija driskas, un es devu kasierei zīmi, ka samaksāšu par vecenītes pirkumu. Nemanāmi pasniedzu kasierei 50 eiro, ar zīmēm rādīdams, ka atlikumu, lai atdod vecenītei. Paldies Dievam, kasiere izrādījās attapīga – ātri visu saprata.

Čeku kopā ar solīdu atlikumu viņa iedeva vecenītei, sakot: Paldies, viss ir apmaksāts! Ļaudis aiz manis stāvēja pilnīgā klusumā.

Man bija svarīgi nesamulsināt veco sieviņu, dodot viņai naudu tieši roka. Gribēju, lai viņa atkal justos, ka var atļauties nopirkt sev daudz ko, kā droši vien agrāk.,

Ar asarām acīs vecenīte man pajautāja:  Tu esi labs cilvēks, vai ļausi  tevi apskaut?

-Ar prieku! – atbildēju

Viņa paņēma savus pirkumus un devās uz izeju, vēlreiz man pateicoties un uzsmaidot.

– Vai jūs nevarētu izdarīt man ko tīkamu? – es pajautāju.

Nedaudz izbrīnījusies, viņa man atbildēja ar pretjautājumu:

-Ko gan es varu?

-Lūdzu, ieejiet vēlreiz lielveikalā un nopērciet sev visu, ko vēlaties. Tā jūs darīsiet mani vēl laimīgāku, – es teicu smaidīdams.

Vecenīte pamāja ar galvu, un es novēlēju viņai jauku dienu. Izejot uz ielas, redzēju, ka viņa atkal ieiet veikalā. Neticami jauka sajūta.

Gatavojot un dzerot savu rīta kafiju, es visu laiku domāju par šo tikšanos. Biju tik pateicīgs liktenim, kas lika man tad ieskriet lielveikalā. Man šis notikums bija kaut kas īpašs, labs, pozitīvs. Paldies tev, vecmāmuļ!

Lai jauka diena!