Mēs katrs sapņojām iestāties prestižās augstskolā. Tēvs, lai arī nebija nekāds laipnais pret mums, tomēr apsolīja mācības apmaksāt, un doto vārdu viņš turēja. Mēs izmācījāmies un ieguvām specialitātes, kuras vēlējāmies.

Tad tēvs nomira. Mums palika krietns mantojums.

Viņa pēdējai mīļākajai netika nekas  – viņa vienkārši nepaspēja viņu apprecināt ar sevi. Mēs kļuvām par pilntiesīgiem viņa firmas  un naudas kontu īpašniekiem.

Biznesu mēs turpinājām attīstīt. Pienāca tas brīdis, kad vajadzēja braukt uz ārzemēm, lai atvērtu jaunu firmas filiāli. Nolēmām, ka galvenais tajā būšu es.

Piedāvāju ņemt līdzi arī mammu – viņa, kā neviens cits, bija pelnījusi aizbraukt uz kādu siltu valsti. Māsa un brālis manu ideju atbalstīja.

Pienāca brīdis, kad mums vajadzēja braukt prom. Un tad pēkšņi “uzzīmējās“ mana miesīgā māte. Es uzreiz viņu atpazinu. Manā bērnības atmiņā viņa bija palikusi ļoti ilgi.

Viņa pēkšņi nolēma atcerēties par mani, uzzinājusi, ka es aizbraucu:

– Dēliņ, es esmu tava īstā māte. Vai tiešām esi mani aizmirsis? Tu esi tik liels jau. Es tā skumu pēc tevis, domāju, kā tev klājas, kā dzīvo. Dzīvosim tagad atkal kopā!

Biju pārsteigts par viņas nekaunību:

-Protams, ka es atceros tevi! Atceros, kā tu bēgi prom no durvīm, pie kurām mani atstāji, atstājot mani, pavisam maziņu, vienu.

Tu man neesi māte. Mana mamma tagad brauks kopā ar mani. Bet tevi es pat zināt negribu.

Pagriezos un aizgāju. Un nedrusku nenožēloju to.

Mana mamma ir tā, kura nebaidījās paņemt sava vīra bērnu no citas sievietes, izaudzināt mani mīlestībā un maigumā.

Mēs aizbraucām uz ārzemēm.Tur es satiku savu topošo sievu.